Trejkaci lūkojot

Rīta spirgtais gaiss un dzidrā debess pēc nedēļas lietus brāzmām sola izcilu dienu, kā piemērotu zaļās ziemas baudīšanai. Tepat jau nost no dzelzceļa stigas un iekšā mežā, garāmejot varam pārbaudīt kādu nedēļu atpakaļ sagatavoto nākamās dienas bērniem plānotā maršruta dumbrāja posmu, viss kārtībā, būs izejams.

Caur vien nojaušamām takām Zaļais purvs mūs sagaida ar Zaļās kāpas augsto priežu apaugušu astīti, kas pamazām izzūd purva leknās zāles apaugušos ciņos un mazpriedīšu audzēs. Lietus nedēļa ir devusi savu ieguldījumu - meža dzīvnieku iemītā taka ir vairāk slapja nekā bija plānots, tomēr ceļš pa to ir vieglāks, nekā, augsti cilājot kājas, lauzt jaunu ceļu.

Pamazām priežu audzes nomaina vēja iemīļots klajums un kā vienīgais orientieris mums paliek  kompasa bultiņa, kas iestatīta virzienā uz Zaļā purva ezeriem. Taisnais virziens ir diezgan nosacīts, jo ik pa brīdim nākas apiet slīkšņas un lielākus nedrošu sūnu laukumus. Izpētām purva vidū uzslietas telts atliekas, rāmis stingri nostiprināts, bet no auduma palikušas vien driskas, nez kur palicis pats iemītnieks? Vēlāk būs jāatgriežas, lai to izjauktu un iznestu no purva (šoreiz nesanāks, jo esam pašā pārgājiena sākumā). Pēc neveiksmīga soļa kūdrainajā sūnu laukumiņā, ekspedīcija atklāj savu piedzīvojuma bilances sarakstu - mums ir pirmais piesmeltais zābaks. Labi, ka Rodiona gumijnieks palicis kājās, jo staignājs bijis pamatīgs un, velkot kāju ārā no tā, zābaks līdz pusei nomaucies nost.

Nu jau atkal priedītes pamazām ieņem savas vietas,  esam tikuši pāri augstā purva kupolam un kaut kur tepat,  aiz biezi saaugušu koku stumbriem sāk lāsmot Zaļā purva ezeru mierīgie klāji. Ezeri izveidojušies kūdras rakšanas procesā un toreiz tos sauca par purva dīķiem, kam apkārt bija uzcelts kūdras dzelzceļš. Kopš izstrādes pārtraukšanas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados laiks ir gājis, pamazām notiek atjaunošanās procesi, kas gan var noritēt arī gadsimtus,  tomēr šodien mēs labprātāk tos saucam par ezeriem. Abu ezeru vidū palikusi kūdras izstrādes tehnoloģiskā saliņa - gara virszemes kūdras strēle, kas mūsu ekspedīcijas plānā iezīmēta kā viens no maršruta mērķiem. To, ka neesam pirmie, kas mēģinājuši šo saliņu iekarot, saprotam diezgan ātri, diezgan biežos pārtraukuma posmus savieno pāri pārlikti slideni baļķēni. Tomēr tikt tiem pāri nav tas vienkāršākais izaicinājums, bebru nograuztie koka stumbeņi ir izcili slideni, bet līdzi paņemtās nūjas, atspiežoties, pazūd ūdens dzelmes kūdrainajā dūksnājā. Viens neveiksmīgs solis un piesmelto zābaku sarakstu papildina nākamais pāris. Ik pa brīdim ceļu aizšķērso bebru "pusdienu galdi" ar svaigi apgrauztu koku stumbeņiem. Bebru atstāto caurumu izrobotā šaurā taciņa liek vērīgi spert katru soli, viens neuzmanīgs solis vai skats pār ezeru aizlidojošu gulbju virzienā un jau nākamie trīs ekspedīcijas dalībnieki tikuši pie slapjām zeķēm. Lai arī sniega nav, ūdens ir auksts.

GoroTex labi aizsargā no ūdens, bet, ja esi piesmēlis zābaku, tas neļauj ūdenim tikt ārā, jāizlej. Žļurkstošā sajūta zābakā nav tas patīkamākais dienas baudījumam, vēl jo vairāk esam veikuši tikai pusi ceļa, vēl priekšā divi purvi, tādēļ izmēģināsim higiēnisko pakešu jaudu. Izņemto zolīti apņemam ar paketi un ievietojam atpakaļ zābakā, hei tiešām labāk, sajūta, ka mitrums pazūd neticamā ātrumā. Nav pilnībā sauss, bet vairs nežļurkst. Vienīgais - neaizmirsti drīz to izņemt, jo pakete nav bezizmēra un viegli pārplīsīs, piepildot zābaku ar gļotainu masu.

Ja jau ekspedīcija, tad ekspedīcija, dodamies iekšā nezināmajā, cauri brikšņiem līdz pat ezeru beigām, bez nojausmas vai tiksim krastā. 2,5 km garā salas taka spēji beidzas vien pusotru metru no krasta. Kājas nedaudz apžuvušas, tādēļ nav lielas vēlmes tās vēlreiz saslapināt (precizēsim, ka arī pirmo reizi tādas vēlmes nebija), pirmais pāri ar slaidu lēcienu. Uldim nepaveicas, viņa atbalsts uz pārgājiena nūjām pēkšņi zaudē pamatu un nu jau esam 6, kas tikuši pie slapjiem apaviem. Lai līdzētu pārējiem, krastā sameklēju paresnāku baļķa galu ko pārlikt pāri grāvim. Izskatās pieņemami, bet izmēģinot, tas pārlūzt un nu jau kāja slapja līdz pat celim. Pie Smirdgrāvja (Sērgrāvis) atliekām brīdis nomainīt zeķes un veikt zābaku dehidratācijas procesu, lai varam droši doties iekšā Čaukciema purvā.

Šis izrādās sausākais no visiem šodienas purviem, vien brīžam ceļu aizšķērso palielākas kūdras lāmas, bet kopumā priedītes labi padevušās un vaivariņi tik lekni, ka kājas jāceļ kā gārnim mitrājus bradājot. Akurāti jau purva slapjumā doties nav plānots, tādēļ kompass uz brīdi tiek palikts malā, lai atrastu ērtāku izkļūšanu uz Zaļās kāpas tūristu takas. Kā iepriekš novērots, tās grūtāk pārvārāmās šodien ir purva malas, arī Čaukciema purvs nav izņēmums. Atkal esam pamatīgā mitrumā, kur, lai tiktu sausākā mežiņā, iztaustot ceļu ar koka nūju, lēkājam no cinīša uz cinīti. Tomēr prieks par sausumu nav garš, ceļu līdz takai aizšķērso dumbrājs. Un atkal jau jādomā, kā tikt pāri ūdens un kritušu koku mikslim.

Uff, pēc 12 km pieveikšanas esam atpakaļ uz Zaļās kāpas takas, priekšā palicis vien Raganu purvs. Nosaukums neko jauku vis nesola. Tiekot pāri pāri pirmajām slīkšņām, skatam paveras kādu simts metru gara kāpa ar sirreāli apdegušu un nokaltušu koku birzi. Nepamet sajūta, ka esi nonācis kādā pasaku mežā un tūdaļ no kāda koka dobuma atskanēs balss "tālāk iesi, pazudīsi" . Tomēr brīdinājuma balss neatskan un mēs uzstādām kompasu mazu Raganu purva ezeriņu virzienā.

Izcils skaistums. Zilās debesis ar pāri skrienošiem mākoņiem pastiprina sajūtu gammu. Ezeru krasti viegli šūpojas mūsu soļos, šis ir pilnīgi cits purvs, tik ļoti atšķirīgs no Zaļā un Čaukciema purviem, ka varētu rasties iespaids, ka esam izgājuši pa vienām durvīm un atvēruši durvis uz citu planētu. Ezeriņi vairāk līdzinās Lielā Ķemeru tīreļa ezeriem, tomēr nē, šie izskatās mazāk pieradināti, bez krastiem, vien lēzenā pārejā no zaļajām sūnām uz debesu zila ūdens virsmu. Būs šeit jāatgriežas pēc pāris mēnešiem, kad sāks dominēt pavasara krāsas, šī būtu laba vieta @kidshike virtuālā skatu torņa uzbūvēšanai (ieskaties te, pamazām papildinām sarakstu).

Kompasā iestatīti Raganu purva Sēra dīķi, tomēr solis nav tik raits, kā iepriekšējos purvos, nākas krietni piedomāt, kurp spert nākamo soli. Pēc dienas lielākās daļas pavadīšanas uz zemes, kas viegli šūpojas pie katra soļa, uzkāpjot uz takas dēļiem, sajūties, kā jūrnieks, kas izkāpis krastā - cietais pamats apziņā turpina šūpoties un kājas kļūst nedabīgi vieglas. Lai arī Sēra dīķu taka ir mazāk zināma un tai viegli paskriet garām ceļā uz Kaņiera ezera putnu vērošanas torņiem, auto stāvvietā, saspiedušās cieši blakus viena otrai 5 automašīnas. Laikam jau esam nedaudz nosmulējušies un  slapjo zābaku žļurkstēšana nevieš uzticību, mūsu labas dienas vēlējumi pretimnācējiem tiek atņemti atturīgi un ar zināmu pārsteigumu acīs, komandas astes gals gan apgalvo pretējo, sveiciens tiekot atņemts jau ar smaidu sejā :)

Sēravotu dīķu pamats klāts balta kalcija karbonāta maisījuma segu, gaisā jūtams neliels vecu olu smārds. Žēl, ka šogad ziema bez sala, citus gadus kā daždien iedvesmas uzplūdā mākslinieks, avoti aizsalušo dīķu ledū veido krāsainus rakstus. Šoreiz nekā - ziemas blāvi krasti un balts olu ūdens. Mums palikusi vien mazāk kā stunda līdz saulrietam, tādēļ pirms tumsas iestāšanās jāsteidz māju virzienā, negribētos palikt purvā ar lukturīti pie cepures naga.

Atlikušais Raganu purva ceļš liekas vienkāršs, mitri iestaigātas meža dzīvnieku takas un tad stiga, kuras virziens sakrīt ar mūsu vēlamo Ķemeru nomales sasniegšanai. Bet kas tas, brīdī, kad jau manām ciemam apkārt esošā meža aprises, ceļu aizšķērso pēdējais ūdens šķērslis, kuru dikti jau negribas apiet, jo tas prasīs gan papildu enerģiju, gan papildu laiku. Pirmie gājēji atrod savu ceļu pār ciņiem un ūdens slīkšņām, tomēr atlikušajiem šis ceļš vairs nav ejams, jo dažs cinis smagajos soļos ir pazudis zem ūdens. Neko darīt, jāmeklē cits maršruts cauri dūksnājam, ik solis jāapsver, pārbaudot vai nākamais cinis izturēs gājēja svaru. Par nožēlu foto alkatīgajai acij, esam pāri sausām, cik nu tas ir iespējams pēc 20km pavadītiem purvā, kājām un varam doties ciemata virzienā.

Uz cietā ceļa pamata uzkāpjam tieši vienu minūti pirms saulrieta, kas sārtojas pamalē, kaut kur aiz mazajām purva priedītēm.

Šodienas pūrā trīs dažādi purvi, katrs ar savu raksturu,

• Zaļais purvs, kā priekšzīmīgs biroja klerks, kas ievēro visu amata aprakstā un vadlīnijās rakstīto, mēģinot izdabāt kaut mazāko priekšnieka vēlmi
  • klasiska kāpa, kas apskalota dūksnainām ūdens lāmām - darīts
  • pakāpeniski izsīkstoša priežu audze - darīts
  • ķeburaini nokaltušas priedes - darīts
  • akači - darīts
  • ciņi, ciņi, ciņi - darīts
  • brūklenes - darīts
  • odzes - sezonā nav problēmu
  • zalkši - kā bez viņiem
    
  • klajš vēja un saules lauks - darīts
  • vajag ezeriņu? - lūdzu, regulāras formas taisnstūri
  • ezeros vajadzīgas salas - darīts
  • bebru alas tiks uzskatītas par priekšrocību - darīts
• Čaukciema purvs - vīrs pāri pusmūžam, nedaudz sažuvušu ādu un dienas 4 nedzītiem bārdas rugājiem, kas cenšas atstāt iespaidu ar sen pagājušiem stāstiem un nevietā izteiktiem jokiem. Tomēr pēc tikšanās ar viņu, atskaties un saproti, ka viņa stāstiem ir savs pamats un tajos ir vērts ieklausīties.
• Raganu purvs atgādina jaunu meiteni, kas tikko apjautusi savas valdzināšanas spējas, nekautrējas to izmantot. Tu pieskaries un jūti, kā atbild viņas tvirtā āda, viegli šūpojoties līdzi jūsu sarunai. Dzidrās ezeru acis mirguļo un valdzina, savā nevainības maģijā aicinot atgriezties vēl un vēl.

Izstaigāti purvi, izieta, iespējams, garākā un šaurākā Latvijas sala, iepazīti jauni cilvēki, praksē izmēģināta neierasta zābaku susināšanas tehnoloģija, paplašinātas zināšanas par savām spējam. Jaunatklājumu prieks un nogurums ir laba maksa par lieliski pavadīto dienu. Pievienosies nākamreiz?