Jan 18, 2020

Desmit purva ezeru bridiens

citādi Ķemeri

Hiking Is Power

  • #offroad
  • #vidzeme
  • #purvs
citādi Ķemeri

Karte

19.2 km

offroad

8 h

Šodien plānā purvs, īsti vēl nezinām, kurš purvs, bet ir zināms konkrēts laiks, kas mūsu "tūliņ, tūliņ vēl tikai šito izdarīšu" komandai jau ir daudz. 8:40 esam Ķemeru dzelzceļa stacijā un mūsu ceļojums var sākties.

Tā kā esam vien paši un Ķemeru deserta kartē ir izcils purvu piedāvājums, šodienas baudījuma izvēle ir vienkārša - iesim īsāko un civilizācijai tuvāko ceļu, virzienā, kurā mēs nekad neesam gājuši. Varam atļauties nesteidzīgi saplūst ar nezināmo kartē ar lineālu izmērītos 15-16 kilometros

@kidshike

fb.com/kidshike

Kaut kur aiz mākoņiem tikko lēkusi saule, nedaudz salst rokas, tādēļ nosakām virzienu un mežā iekšā. Sākotnēji taciņa ļauj turēt siltuma tempu, bet drīz vien jāapstājas, lai rāptos pāri kritušai priedei un no stumbra paaugstinājuma pētītu, kā tikt pāri šodienas pirmajai slīkšņai. Šā gada ziema visu zemi atstājusi tādā mitrumā, ka dabas zinātņu teorētiķi var gavilēt - dumbrāji tiešām tādi arī ir, ūdens nav dziļš, bet tā ir daudz, pat ļoti. Tā lēkājot no cinīša uz sakņu galu, tad augšā uz krituša koka stumbru, cenšoties lieki nesaslapināt kājas, lēnām virzāmies uz priekšu.

Uz priekšu, gan ir diezgan nosacīts jēdziens, jo kāds dziļāks grāvis mūs spītīgi nelaiž sev pāri. Pēc kartes, jau atkal esam turpat pārsimts metrus no civilizētām ielām, bet apkārt vieni vienīgi ūdens applūduši meža sakņu mezgli un ziemīgi nodzeltējuši ciņi. Jau atkal pāri kārtējai platākai lāmai, nezinot vai pēc dažiem desmit metriem neatdursimies pret nepārvaramu ūdens lauku. Tomēr nē, mūsu piedzīvojuma eņģelis ir nācis mums līdzi un parādījis gana labu ceļu, lai varētu gan sasildīties, gan pārbaudītu sevi.

Nu tad beidzot varam griezt prom no pilsētas virziena un doties dziļāk mežā, pāri grāvim, kas stāvgrūdām pilns ar sarkanīgi brūnu kūdras purva ūdeni, starp staltām eglēm un priedēm, kurās ik pa mirklim iečivina kāds putns. Pirmie kūdras rakuma ezeriņi, augstu egļu ieskauti, pēc mitrāju lāmām, liekas kā veldzējums acij un arī solim. Zaļo sūnu segums lutina, sevišķi uz kritušo koku stumbriem, te pat caur zābaka cieto zoli sajūti it kā tikko būtu izkāpis no gultas un basām kājām iegrimis varen zīmolotā pūkainā paklājā.

Re, re esam iztraucējuši bebru launagu, rūpīgi apgrauzti balti baļķēni pamesti, kā pusizēsti šķīvji, meža puskrēslā rada izcilu krāsu kontrasta spēli. Hei kas tad tas, stigas galā ceļa norādes. Tās starp augstajām koku ēnām pagriezušas mums muguru liekas sireālas. Nekurienē civilizācijas iedīglis? Ejam skatīt.

Sev par lielu izbrīnu un neplānoti esam iznākuši pie, iepriekš gadiem neatrastā Lūžņu grāvja sēravota. Reizē vareni un skumji, avots izlauzās brīvībā, rokot meliorācijas grāvi, un tā spēks (arī savdabīgā smarža) ir ievērojams. Droši vien tādēļ, tas padomju laikos iesprostots betona klucī, kas mūsdienās izskatās nožēlojams. Atliek vien cerēt, ka Jūrmalai pietiks gribēšanas šeit pār grāvi izveidot un apmeklētājiem nesabojāt kādu piemērotu lapeni vai kādu citu avotam piekļuves veidu, kas paslēptu kroplīgo betona veidojumu.

Bet mūsu ceļš ved tālāk. Mēģinām uztaustīt kartē iezīmētu stigu, bet tā laikam tapusi rokot kādu grāvi, kas tagad ir pārplūdis un mēs atkal esam kā lēkājošu stirnu sīkbariņš, no viena sausuma pleķīša uz otru, turam virzienu.

Civilizācijas klātbūtne ļauj vieglāk orientēties apvidū, atkal šķērsojam ceļu, kas kartē iezīmēts savieno Kūdru ar Ķemeriem, tepat jau manāma kāda taciņa, mums derēs.

Mūsu mērķis atrast ceļu starp kūdras izstrādes ezeriņiem, lai nonāktu purvā, kurā savu aci pret debess jumu atvēruši vairāki mazi ezeriņi.  Mākslīgi tapušo ezeru virsmu vietām klāj plāna dzidra ledus kārtiņa, kas ainu padara mistiski mierīgu - ieskrējies vējš cenšas apraut mums sārtus vaigus, bet ūdenī ne vilnīša, vien ēnas spēlējas ar saules stariem.

Klusākās saulainās pamalēs turpat blakus pērnās ražas izsalušām brūklenēm reibinošā vienkāršībā zied sīki purva augi, iečivina kāds putnu bariņš. Nē, pavasara sajūtas vēl nav, bet arī ziema tā vairs nav, kaut kas jauns, kam vārdu iespējams vēl nāksies izdomāt.

Ķemeri, Kūdras purvs
Ķemeri, Kūdras purvs
Ķemeri, Kūdras purvs
Ķemeri, Kūdras purvs

Te arī klāt pirmais ezeriņš ar ūdens piesūkušos sūnainu krastu, kas viegli šūpojas pie katra soļa, kā atgādinot, ka tuvāk ūdens malai labāk neiet. Kartē redzamā pāreja ir krietni mitrāka nekā cerēts, tādēļ griežamies atpakaļ uz drošāku ceļu. Taku te nav, nākas laipot starp biezi saaugušu augu čemuriem, kas sniedzas augstāk par celi. Ar mazajiem te būtu grūti, bet ne neiespējami, vien tikai lēnāk.

Ezeriņš pēc ezeriņa, kā lielas pogas iegūluši mīkstu sūnu krastos. Esam tikuši līdz Akacim, pirmais no trijiem ezeriem, kam kartē dots arī vārds. Paslēpjoties mētrājos, kam pāri svilpo vējelis ar savu aso mēli, atrodam labu vietu maltītei. Priekšā zaļš sūnu klajums, kas vienā līmenī lēnām pārvēršas par ūdens klāju, ezera ieloki ar augstākiem krastiem un priežu audzēm, zilas debesis. Miers. Zvaigžņotās nakts uzvilktais plānā ledus pārklājs vietām izplīsušos caurumos uz katra mūsu soļa krasta sūnās izverd mazus ūdens avotiņus, kas klusējot aiztek tālāk pa dzidrā ledus virsmu.

Aklais ezers. kā attaisnojot savu nosaukumu, mēģina mūs atturēt no piekļūšanas tā krastam. Jau labu gabalu pirms sasniedzam gulbju iecienīto ezeru, mūsu ceļu aizšķērso applūdis mežs, kas vietām pārpurvojies līganās sūnu strēlēs. Pats krasts aizaudzis bieziem krūmiem, caur kuriem laužoties, vienā brīdī secinām, ka viscaur zem krūmāju stumbriem ir ūdens. Pašā ūdens klāja malā lieliski vērojama Aklā ezera gulbju kolonija, kas cēli slīd pār mākoņu debess atspīdumu ūdenī.

Taku uz Slokas ezeru iezīmē kūdrainajā zemē labi iezīmētās velosipēdistu pēdas. Krasts viegli ejams un klusākos līcīšos pārsteidz ar neskaitāmu gulbju ģimenēm, kurās cēli balti vecajie, gan brūngani blāvi jaunuļi ik pa mirklim ienirst ar galvu seklā piekrastes ezera dolomītu gruntī meklēt ko ēdamu, vien melnās pleznas un asti pametot augšup pret zilajām debesīm, mirkli šūpojas vilnīšos, kā tādi lieli makšķernieku pludiņi.

Parādās vairāk gājēju, kas ieradušies uz tuvējo putnu torni automašīnās, baro gulbjus, izmet kādu loku un bauda lielisko dienu.

Skokas ezera taka pārplūdusi, laipu celiņš vijas starp ūdens klātu dumbrāju, brīžam taka pazūd zem ūdens pilnībā. Jā, šajā gadalaikā parasti tik ejamo izziņas taku pilsētas kurpēs, ja neesi gatavs tās novilkt, neiziet. Priekšā Melnezers, tomēr līdz tumsai palicis vien nedaudz vairāk par pusotru stundu, tādēļ kādā līkumā pieņemam lēmumu - iesim pa taisno. 

"Iešana pa taisno" Ķemeru mežos noteikti nav sinonīms vārdam "ātrāk". Ķemeru nacionālā parka Meža mājai tuvojamies, bet laipojot pa nogāztu koku stumbriem, lai tiktu caur applūdušo mežu sausām kājām, kompasa bultiņa ik pa brīdim aizvirzās prom no iestatītā mērķa. Priekšā metrus divus, trīs plata upīte, kuras straume izgrauzusi dziļu līkumotu ceļu cauri egļu mežam vienā krastā un ūdens lāmām caurvītu lapu koku mežu otrā pusē. Upes līkumā nez no kurienes atnests, iestrēdzis baļķa gals tā vien aicina tik otrā krastā. Kā atbalsta punktu atrodam pagaru nokaltušu zaru un drīz jau pirmais gājējs ir pāri. Nākamajiem grūtāk, jo baļķēns ir izkustināts un zaudējis savu stabilo pozīciju.

Laiks nepielūdzami velk uz tumsas pusi, pēc kartes tepat jau jābūt civilizācijas iedīgļiem, bet priekšā vien kritušu koku un krūmāju noausts paklājs. Hei, pēkšņi priekšā tālumā ieraugām civilizētu taku ar izcilu dēļu segumu un apmalēm drošībai. Ir tikai viens, "bet" mūs no takas šķir Vēršupīte, kas ir reizes divas platāka un straujāka kā iepriekš šķērsotā (kā vēlāk pētot kartes secinājām, ka tā ir Vēršupītes atteka, kas izmetot loku caur mežiem vēlāk atkal savienojas ar savu pašas mātes straumi). Brist īsti negribas, jo ir cerība uz kritušu vai bebru organizētu koku, bet sākums nav daudzsološs, krasti ir tīrīti un šķērsbaļķi sazāģēti, lai neradītu lielus aizsprosta draudus. Kādus metrus tālāk tomēr izdodas atrast kritušu koku, kuru Andrievs, ierādot iespēju, steidz izmantot.

Tālākais jau liekas vienkārši, civilizētas takas cauri parka labiekārtošanas darbu aizliegumiem pēc astoņu stundu un gandrīz 20km pievārēšanas esam atkal Ķemeru dzelzceļa stacijā. Lieliska diena, 7 dažādi sēravoti, daudz ezeru un dumbrāji, lielisks piedzīvojums ar baudāmu pēcgaršu, esam iepazinuši Ķemeru citādo dabu. Visa ceļa garumā mūs pavadīja, kaut kur pamalē skanoša civilizācija, te dzelzceļš, te šosejas troksnis, bet tas netraucē un brīžam apziņā pat pazūd, jo vietas kurās esi piedāvā vairāk uzmanības un piedzīvojuma, kā pilsētu duna tālumā.

Do NOT follow this link or you will be banned from the site!