Jan 26, 2020

Pa Zaļā alņa pēdām

pārgājiens bērniem Ķemeros

Hiking Is Power

  • #offroad
  • #kurzeme
  • #takas
pārgājiens bērniem Ķemeros

Karte

7.6 km

offroad

3 h

Svētdienas rīts atnāk ar priecīgu satraukumu. Mamma jau pankūkas sacepusi, vēl tikai bizes jāsapin stingrāk, lai pārgājienā kāds nerātns zars neieķeras. Brālis jau uzlicis mugursomu, nepacietīgi mīņājas pie durvīm, nu ātrāk taču, mums vēl tāls ceļš priekšā!

Šodien mēs dodamies meklēt Zaļo alni un tā nav nekāda joka lieta, es skatījos bērnu enciklopēdijā, ja mēs visi trīs sadotos rokās un paceltu tās virs galvas, mēs tik un tā būtu reizes piecas mazāki par alni.

@kidshike

fb.com/kidshike

Ķemeru dzelzceļa stacijā laiks nedaudz apmācies, ātri iepazīstamies, bet kas gan tos visus vārdus un gadus var atcerēties, nu nekas, gan pa ceļam pamazām sapazīsimies, mums taču visiem viens mērķis, viens ceļš ejams. Esam sanākuši veseli 14 un, ja vēl pieskaita mammas un vectētiņus, tad divi duči būsim. Un labi vien - tā būs drošāk, visi kopā mēs noteikti esam lielāki par pašu lielāko alni.

Lai vieglāk atrastu ceļu, Berhards mums visiem sarūpējis kartes, kurās sīki sazīmēti gan sliežu tilti, gan Tanku grāvis, gan dumbrājs, kurā lielā māsa paslīdēja un gandrīz saslapināja vienu biksi. Vēl arī Lapsu kalni, kas pavisam tuvu Zaļā aļņa mežam, tur mums plānota pusdienu pauze. Žēl, ka šajā mežā nedrīkst kurināt ugunskuru, tad varētu cept arī desiņas, man dikti patīk cept desiņas. Dūmi, kas visu laiku mēģina ielīst man actiņās gan man nepatīk, nemaz nepatīk.

Lai tiktu līdz mežam mums jāsaskaita divi vilciena tilti, bet uz īsu mirkli nokāpjam arī līdz Vēršupītei, kuras krastos cauri kosu audzēm iestaigātas omulīgas taciņas. Ak jā, vai zināji, ka kosu dzimtas pirmsākumi meklējami Paleozoja ērā, vismaz 350 miljonus gadu atpakaļ? Līdz laikam, kad parādījās pirmie dinozauri vajadzēja paiet vēl 100 miljoniem gadu.

Kad esam tikuši pāri otrajam dzelzceļa tiltam, tad arī mūsu pārgājiens sākas pa īstam. Ejam mežā. Šaura taciņa gar meliorācijas grāvi, kas pilns kūdras sarkani iekrāsota ūdens, brīžiem caurumota kā tāds Holandes siers, te bebri pacentušies savus ikdienas darbus darot. Re, tur arī savilkti zari vienuviet, izskatās ka māja uzbūvēta. Labi, ka kājās pārgājiena zābaki, tie labi sargā manas kājiņas no iepriekšējo dienu sanestiem lietus ūdeņiem un varu droši (turoties pie rokas savam vecītim) iet pār baļķi lielajā meža peļķē.

Tepat jau klāt arī dumbrājs, tas tāds mežs, kuram starp kokiem ir vairāk ūdens nekā zaļās sūnas. Lielie puikas jau visiem pa priekšu veikli tikuši pāri, mēs ar Annu esam maziņas, mums grūtāk. Kājas jāceļ augstu un jāturas pie bērza stumbra, jo tepat, blakus ir dziļš un auksts ūdens, kurā nemaz negribas iekrist. Māsai paslīd kājiņa, bet veiksmīgi un viņa tikai sasmērē savas smukās poniju bikses. "Bet kas tad tas par pārgājienu, ja tev drēbes tīras", tā vecmāmiņa vienmēr saka, un tā jau arī ir, neesam tak nākuši te balles dejas mācīties, mums ir Pārgājiens!

Ķemeri, meklējot Zaļo alni
Ķemeri, meklējot Zaļo alni
Ķemeri, meklējot Zaļo alni
Ķemeri, meklējot Zaļo alni

Skatāmies kartē, liekas, ka virziens pareizs, gaisā jau var sajust priežu smaržu un pilsētas skaņas arī zudušas. Necik ilgi, līdz esam nonākuši līdz smukiem kalniņiem, te ir gan smilšu celiņi, gan palielas gravas. Hei, kas tad tas? Berhards rāda uz lielu caurumu zemē, bet cauruma malas tādas regulāras formas un ar šķeltu malu.... ALNIS, te ir gājis Zaļais alnis, liels un smags, tā ka viņa pēda iegrimusi smiltīs tik dziļi, ka mans zābaciņš tajā pazūd. Bet pašu gan viņu neredz, laikam būsim viņu aizbiedējuši ar saviem smiekliem un sarunām. Laiks pusdienot. Kas gan tas par pārgājienu, ja tajā nav pauzes desiņām un sviestmaizītēm, ak jā un mammas sarūpētajām biezpiena pankūkām, ņammmm.

Kad paēsts, kamēr mammas kārto termosus un piknika traukus, tepat uz takas baltajās smiltiņās var nedaudz paspēlēties, Annai ir līdzi lāpstiņa un grābeklītis.

Lai iepazītos, kas ir purvs, nokāpjam lejup no Zaļās kāpas astes. Cauri Purva vaivariņu (šos mūsu dižome sakaltē un liek skapī, lai kodes neapēd manu smuko džemperi) audzēm, kas sniedzas man līdz puncim, iestaigāta maza taciņa, kas mūs aizved uz pašu purva maliņu, kur sūnas tik mīkstas, kā mammas gultas paklājs. Uz katra solīša izspiežas nedaudz ūdens, varbūt tā ir Zaļā aļņa dušas švamme?

Mums vēl jāapiet apkārt purvainajam mežiņam, puikas skrien pa priekšu, ik pa brīdim tik atskatoties jautājumā, vai virziens pareizs? Re, kas tad tas? Nokalnītes smiltīs liels caurums aiziet kalna dziļumā. Re, te vēl viens! Esam atnākuši ciemos pie lapsu kūmiņa, kas iekārtojis savu dzimtas māju omulīgā rīta saules apspīdētā meža ielokā. Tā kā nebijām sarunājuši tikšanos, tad lapsas nav mājās un mēs ejam tālāk meklēt kāda dzīvnieka iestaigātu taku, jo pa to vieglāk tikt uz priekšu.

Atkal esam biezokņa priekšā, bet re kur nogāzies koks un tam blakus pieslieta stibiņa - tā noteikti ir mums atstātā zīme pareizā ceļa iešanai. Zari, koki sakrituši krustu šķērsu, jārāpjas pāri , bet mēs jau esam nogājuši jau tiiiik daudz. Man ir grūti, es to neatzīšu, bet vecītis laikam to nolasījis manā klusēšanā, paceļ uz rokām un kādu gabaliņu nes. Man tomēr ir labs vectēvs, Tālāk jau ir krietni vieglāk, jo priekšā jau atkal ceļš. Izskatās gan, ka esam nomaldījušies, jo pēc kartes no meža bija jāiznāk nedaudz citā vietā, bet labi vien ir, tas puskilometrs vairāk noteikti būtu par daudz!

Urā, esam uz atpakaļceļa, nu jau var arī nedaudz paspēlēt ķerenes. Sākumā jāķer brālis, bet viņš ir tik ātrs, ka viņu ķert nemaz nav interesanti, labāk ķersim māsu vai mani. Vēl tikai viena maza pauzīte, pie smukā nolūzušā koka, kur varam apēst atlikušās maizītes un izdzert spēka tēju un varam skriet tālāk.

Man patīk skaitīties, kad es būšu liela, tad noteikti visus saskaitīšu, bet šoreiz es mēģinu izsprukt cauri skaitīšanas vārtiem vismaz divas reizes, brālim tas nepatīk, viņš mīl kārtību, bet tas taču ir tik jautri :) Kas ir skaitīšanas vārti? Tas ir tad, kad kāds, kas māk skaitīt vairāk par desmit sadodas rokās un pārējie iet pa apakšu cauri. Mēs skaitījāmies tikai trīs reizes, bet noteikti vajadzēja vairāk, vismaz uz katra pagrieziena, lai zinātu vai visi ir pievārējuši kārtējo šķērsli un lai ir jautrāk.

Pie pašas stacijas spēki strauji izsīkst pilnībā, pat nezinām, kā tiksim līdz auto, bet arī citu bērnu mammas nez kādēļ tam negrib ticēt. Nu labi, mēģināšu pati tikt līdz auto.

Iekārtojos krēsliņā, rokās sažņaugti cimdiņi un cepurīte, mugursoma turpat blakus, acis liekas dikti, dikti nogurušas ...

Izlasi, lūdzu, man vēlreiz pasaku Par Zaļo alni.


Pasaka par Zaļo alni

Sen senos laikos, kad Latviju visu gadu vēl klāja mūžīgi balta ziema, vienīgā vieta, kas izcēlās šajā bezgalīgajā baltumā, bija Zaļā kāpa. Tā, iekārtojusies pašā pasaules malā, blakus lielajai jūrai, bija kā vienīgā dzīvības saliņa visiem meža zvēriem un putniem.

Kāpas dienvidu pusē, kur saule biežāk iespīd, savu apmetni bija uzcēlusi noslēpumainā čauku cilts. Čaukas bija čakli zemes arāji un mednieki, kas prata sarunāties ar meža zvēriem. Ja iegriezies ziemeļu vējš bija atnesis ilgus sniegputeņus, tad vilki, zaķi un lāči, visi, kas juta izsalkumu nāca pie čaukām, sarunāt kādu burkānu vai medus podiņu, pie kura remdēt izsalkumu.

Vienīgais, kura valodu čaukas nemācēja bija Zaļais Alnis. Tas dzīvoja pašos biezākajos Zaļās kāpas mežos un reti kad nācā ārā dienas laikā, tādēļ nebija daudz cilvēku, kas viņu būtu redzējuši. Visi tik zināja vecajo stāstus, ka Zaļajam alnim ir tik plati un spēcīgi ragi, ka viņš uz tiem var uzlikt sauli. Tā nu dzīvoja čaukas saticībā ar dzīvniekiem un dabu, bēdu nezinot. Dzīvnieki palīdzēja cilvēkiem, bet cilvēki dzīvniekiem. Līdz kādu dienu čauku galvenais burvis izdomāja, ka viņam burvju dziras vārīšanai vajadzīgs alņa ragu spēks. Un mednieki paklausījuši viņam, devās pašā meža dziļumā, kur eglēm skujas tik biezas, ka gaisma cauri nespīd ne tik, cik viena sērkociņa liesma. Šķēpu, loku un smago mednieku zābaku troksnis bija tik liels, ka to jau iztālēm izdzirdēja Zaļais alnis un savām garām kājām aizskrēja pa balto klajumu, kas apņēma Zaļo kāpu, kā tāda vecmāmiņas adītā šalle.

Palikuši bešā, mednieki atgriezās mājās. Bet nākamajā rītā debesis palika melnas, vien zvaigznes nepārtrauca spīdēt,  un mēness skopi gar pamali vien slīdēja. Un arī nākamajā dienā saules nebija un dienu pēc tam. Saule bija pazudusi, ar katru dienu kļuva aukstāks un aukstāks, drīz vēji sniegu sāka nest Zaļās kāpas zaļajos mežos. Tad čaukas nāca kopā un lēma, ka pašiem spēcīgākajiem un gudrākajiem no viņiem jāmācās Zaļā aļņa valoda un jāiet lūgt piedošanu par viņa miera traucēšanu.

Ceļš nebija viegls, vajadzēja iet caur slīkšņām, bieziem krūmiem un pār nolūzušu koku stumbriem, bija jāmācās valoda, kuru neviens nezināja, jāskatās pēdas un jārunājas ar lapsām, vai tās nav redzējušas tuvumā alni ar sauli platajos ragos. Pēc trīs reiz trīsdesmit trīs dienām, neatlaidīgie čaukas bija atraduši alni un vienojās, ka tas atgriezīsies Zaļajā kāpā.

Gar ceļu, kur nāca ceļinieki un Zaļais alnis, visur uzplauka lapas un sāka ziedēt sniegpulkstenītes, sniegi kusa un pasaule kļuva zaļa. Pie Zaļās kāpas sniega bija tik daudz, ka tas izkusis palīda zem sūnām un tur arī palika līdz pat šodienai, tādēļ ejot pa purvu, sūnas viegli šūpojas ūdens vilnīšu ritmā.

Kopš tiem laikiem čaukas, lai pielabinātu alni un tas ik rītu atnestu sauli, vienmēr purva malā atstāja kādu siena ķīpu, kāpostu vai citu gardumu.


Do NOT follow this link or you will be banned from the site!