Uz Kaņiera pilskalnu 2020 sagaidīt

Skaitlis 2020 tā vien aicina to iezīmēt kaut kā savādāk un zinot, ka ideja lido apkārt, meklējot kādu, kam pieķerties, šoreiz tā nosēžas uz juniora pleca - kā būtu, ja mēs sagaidītu Jauno gadu mežā? Papildinot to ar nedrošu piebildi - varbūt turpat arī pārnakšņojam? Par pārnakšņošanu ģimenes konsīlijs gan laiž gar ausīm, bet doma par Jaungadu mežā šogad ir atradusi dzirdīgas ausis ne tikai tēta personā, bet arī mammas organizatoriskajā talantā.

Tā nu mēs pieci pieaugušie un divi bērni esam nobrieduši "citādiem svētkiem" - pirmais nakts pārgājiens un tajā pat laikā pirmais Jaungads mežā. Lukturīši sagādāti, vestes uzvilktas, varam doties pretim nezināmajam.

Sākotnēji iedomātās divas stundas laiskas pastaigas īsti nesakrīt ar vēlmi sasniegt kādu +- saprotamu galamērķi, kurā tad to dzirkstošā Mežezera glāzi tukšot. Zināmas aizdomas māc, ka lielo Ķemeru tīreļa taku būs iedomājuši vēl kādi alternatīvi domājošie, izvēlamies viņus netraucēt un dodamies meža biezoknī Zaļās kāpas virzienā. Plānots 23:45 sasniegt Kaņiera Pilskalna putnu vērošanas torni, kurā tad varētu svinīgi pakāpties un vēlēt viens otram izdošanos un laimi nākamajam gadam. Priekšā aptuveni 10 kilometru meža takas un viens kilometrs pa lauku ceļu.

Grafiks izklausās diezgan saprotams, bet ir nianses, mēs uzsākam ceļu kādas padsmit minūtes vēlāk nekā plānots un mums ir maz nojausmas kā aplikācija ir izkalkulējusi mūsu iešanas ātrumu, bet galamēŗķis, ja negribam sagaidīt Jauno gadu pēc Ventspils vai Stokholmas laika, ir jāsasniedz vienā konkrētā brīdī.

Pāris apgaismotas Ķemeru ielas, garām vēsturiskajai šķībajai Purvīša ielas eglei, kurā zilu pieri dabūjusi ne viena vien smagā mašīna, iegriežamies Zaļās kāpas meža takā. Pēc pilsētas gaismu apžilbinātām acīm meža tumsa liekas necaurskatāma, tomēr šis noteikti ir tas ceļš, kurā iet savu pirmo nakts pārgājienu - plats, gluds un saprotams, nomaldīties pat bez kartes iespējams tikai vienā vietā, pa garām trepēm uzkāpjot Zaļās kāpas korē, tur iespējamas vairākas taciņas alternatīvas, visas gan noved uz vienu turpinājumu, bet tumsā var gadīties visādi.

Meža galotnēs turpina skraidīt nerātnais vējš, brīžiem liekot koka stumbriem ievaidēties šausmu filmās akcentētās skaņās, bet, ja gājēji ir savās interesantajās sarunās un viens otra uzmanībā, tad šis biežāk paliek nepamanīts vai liek satrūkties, ja iestājusies klusuma pauze... toties tas ir labs iemesls, lai atcerētos kādu nesen redzētu šausmu filmu nu iesētu soļu ritmā nelielu satraukuma noti. Te mežā atskan kāda balss, kas tas? Putns, kāda lapsa? Vecāku stāstiem par vilkiem aiz purva slīkšņām ticīgas ausis neatrodas, bet lukturīša gaismai gan tiek ieslēgta lielāka jauda. Vējš uz mirkli atnes ko līdzīgu sīkiem sniega graudiņiem, vispārējs prieks gan ātri pieklust, jo tas tiešām viens īss mirklis un atkal koku galotnēs lēkā tukšas  vēja brāzmas.

Kaut kur meža dziļumā aiz Zaļās kāpas, starpu kokiem, purva dziļumā, mirguļo gaisma, interesanti, gribētos jau paskatīties, iespējams, ka tur sanākuši visi gada mēneši, kā tai vecajā pasakā, un spriež kā dzīvos nākamajā gadā, bet Jaunais gads neļauj novirzīties no mērķa, paspēruši dažus soļus gaismas virzienā tomēr ejam tālāk savu taku.

Lai arī esam tikai septiņi ierinda pamatīgi izstiepusies juniori ņiprā solī tek pa priekšu, līdz vienā brīdī seko pilnīgi loģisks piedāvājums - pabiedēsim? Un, nesagaidot atbildi, lukturītis tiek izslēgts, bet paši iesprūkam starp eglītēm. Izdevās :) Mugursomas atstarojoši elementi mūs nodod, tomēr tie ir izvietoti tā, ka veido lielu meža ķēma seju, kas šūpojas kāpas tumšajā fonā. Jautri.

Pulkstenis neatturami tuvojas 23:00, bet pēc kartes vēl krietns gabals ejams, aplikācijā iestatu galamērķi un uzraksts vēsta 4,2 km, ierašanās laiks 00:02, jāpieliek solis. Garām meldrāju laukiem, slīkšņām un laipojot pa applūdušu taku starp priedēm, kas lukturīšu gaismā izskatās pēc lieliem madaru ziediem no skudru skata punkta tuvojamies lielajam ceļam, kur balti-dzelteni-balti iezīmētā meža taka beidzas. Te arī man sirds salecas, meža tumsā atskan balss metāliskā angļu mēlē - "pēc 70m pagriezies pa kreisi", negaidīti ir pamodusies paša pirms brīža iestatītā galamērķa navigācija. Līdz jaunajam gadam vēl 20 minūtes, Andrievs gandarīts secina: "beidzot šī gada pārgājieni vienreiz būs beigušies!"

Smilšainais lielceļš ļauj mums ietaupīt vēl 5 minūtes un pirmie spriganākie gājēji jau ir uz ziemas slidenajām ezera laipām, lai jau savlaicīgi tornī izsaiņotu dzirkstošo dzērienu, karsto tēju un savlaicīgi sarūpētos pīrādziņu un piparkūku groziņu. Pulkstenis ir tieši 00:00, kad tornī uzkāpjam mēs visi, pamalē virs Lapmežciema sāk sārtoties uguņošanas ziedu virtenes, mums tās uzzied dzidra debess juma ieskautā klusumā un izkūst neskaitāmu zvaigžņu bezgalībā.

Smiekli, gandarījums, patiess prieks, ka spējām pierunāt sevi izvēlēties būt savādākiem, kā ierasts. Esam vārda tiešajā nozīmē paši saviem spēkiem ienākuši jaunajā 2020.gadā.

Pamale labu brīdi vēl izšauj te lielākas, te mazākas gaismas spēles, līdz pamazām iestājas miers. Esam palikuši mēs trijatā, pārējie dodas mājup, bet mūs ģimenes ("Pa ledus laikmeta pēdām" iesētais) izaicinājums turpinās, mēs paliekam nakšņot zem zvaigžņotas debess, lai sagaidītu gada pirmo saullēktu. Pirmo reizi ziemā, lai arī bez sniega, bez telts, bez citiem trakajiem apkārt, tā zināmā mērā ir sevis pārvarēšana, kā labāk vai pareizāk iekārtoties, nav ne nojausmas, vien pārliecība - lietus nebūs :)

Nakts paiet mazā trauksmes stāvoklī, pamostos pie mazākā troksnīša (vismaz tā pašam liekas). Kāds no gulētājiem garozās, bet nakts klusumā liekas, ka dip soļi, te pāri smagi vicinot spārnus aizlido gulbju bars, te pīles nošvīkst starp koku galotnēm, lai arī ziema, Kaņiera ezers ir pilns dzīvības.

Zeme sasalusi, ezera krasta ciņu izraibinātās lāmas aizsalušas, kaut kur aiz meldriem aust jauna diena, esam pamodušies 30 minūtes pirms saullēkta. Ir sācies jauns gads, ko Tu mums atnesīsi, tas daudzējādā ir ziņā atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas būt savādākiem, lai pamanītu jaunas izdevības un jaunus ceļus. Paldies Tev 2019, par to ko mums devi, par cilvēkiem kurus mums ļāvi satikt!

Kopsavilkums takai uz Kaņiera pilskalnu

• labi, ka neizvēlējāmies Lielā tīreļa taku, tā visā savā garumā būtu slidena un nedroši ejama, bet grants ceļa vienīgā atrakcija būtu iešana garām diviem tumsā tītiem kapiem
• lai pielāgotos visu gājēju ritmam, ja galamērķī jānonāk konkrētā laikā, jāparedz nedaudz vairāk laika ceļam, nekā to iesaka teorētiski aprēķini
• nakts pārgājieni ir interesanta lieta, bet tos labāk veikt kompānijā nekā vienam
• gulēt dabā bez telts ir uzdrošināšanās un sevis, savu baiļu, kuras nezūd arī pēc pirmās reizes,  pārvarēšana. Dari to pirmo reizi vietā, kur ir atkāpšanās ceļš (pat ja 11km garš), pārbaudi sevi un savu ekipējumu, pirms dodies nezināmajā :)