Brokastis mežā

Šoreiz mugursomā mums ir kaste ar sviestmaizītēm, divas putras, auzu un mannā, burciņa ar kanēli, gaļas šķēlītes, desiņas ripulīši (dažus paspēju nočiept, kamēr vecīts tās grieza), pāris siera šķēles, biezpiena trauciņš un tomāti un jauki rozīgi burkāni. Ak jā, protams vēl lielās termosu pudeles ar karstu sulas dzērienu un tēju. Mugursoma ir pilna līdz pat malām, trūkst tikai manas mīļās oliņas, jo kaut kur noklīdis gāzes baloniņš un šoreiz nesanāks tās uzvārīt. Vai es teicu, kas mums par pārgājienu? Nē? Mēs ejam ēst brokastis, brokastīs mežā.

Plāns jau zināms, daļu šī ceļa mēs nogājām pāris dienas atpakaļ, bet šodien iesim tālāk, tur kur kartē uzzīmēti kalniņi. Kalniņos noteikti būs kāda saulaina vietiņa, kur apsēsties un uzklāt brokastu segu. Pirmais mūsu mazais mērķis ir sasniegt nolūzušo koku uz kura var smuki pašūpoties. Tālāk jau pa meža taku meža ceļu krustojumā sasniegt zvēru barotavu un tad jau redzēs, cik stipras būs kājiņas un vai tās gribēs tālu iet.

Mūs pavada taureņi. Pirmais bija dzeltens, tad brālis redzēja samtaini brūnu ar mežģīņotu spārnu maiņu. Vēl ar koka galu tīri labi var dauzīt grāvjos sasalušo ledu, kamēr neatskrien brālis un nesašķaida ledu sīkos gabaliņos ar savu lielo zābaku. Andrievs rāpjas kokā, kad es būšu liela, es arī rāpšos, bet tagad vēl nevaru aizsniegt tos zarus, pie kuriem pieķerties, toties varu saukt: "augstāk, augstāk!" Tepat arī Raganas slota vai kā vēl varētu nosaukt neparasti saugušu priedes zaru čemuru.

Vecītis rāda, ka tur priekšā caur mežu vīd saulains klajumiņš, kurā mēs varētu piesēst un ķerties pie brokastīm. Ir jau arī laiks, kājiņas saka, ka negrib tālāk iet. Uj, kas tad tas?! Ceļš pa kuru ejam pazūd zem ūdens, tik plata, kā trīs Vēršupītes kopā, ko nu? Redzu kā vecmāmiņai iedzirkstas acis, bet Andrievs jau lec no viena ciņa uz otru, rāpjas pa kritušiem kokiem, meklējot ceļu kā tikt cauri negaidīti sastaptajam dumbrājam. Cik saprotu, tad šeit kaut kur ir paslēpta īstā pārgājiena sāls un mēs to atradīsim, jo tas saulainais pakalns ar brokastu vietu ir tur priekšā.

No sākuma jāizlavās starp divām lielām ūdens peļķēm, tad jārāpjas uz nokrituša bērza, pa kuru jādodas līdz mazai saliņai, kuras lielāko daļu aizņem resns koka stumbrs. Es pa to baļķi varētu staigāt šurpu turpu, bet vecītis laikam viens pats baidās, tādēļ dodu viņam roku un skatos, lai viņš nenokrīt, jo izdomājis iet atpakaļgaitā, laikam, lai redzētu, cik es smuki māku iet pa balto bērza muguru. Uz saliņas mūs ar māsu sagaida Andrievs, tur nav daudz vietas, tādēļ mums jādodas tālāk vienām pašām, lai arī brālis un vecmāmiņa varētu tikt uz priekšu. Esam pāri sausām kājām.

Tepat jau manāma smuka kāpas mugura, vēl tik pāri dzelzceļa uzbērumam un būsim klāt. Pie dzelzceļa, kā ierasts mazs ūdens grāvītis, kuram mūs visus trīs pāri pārceļ lielais brālis un vecītis. Tomēr otrā pusē mūs sagaida jauns pārsteigums - grāvis upītes platumā un dziļumā, ka ne pāri pārlēkt, ne izbrist. Atrodam mazu, glumu baļķīti, kas īsti nesniedzas visā upītes platumā, tomēr, ja tam uzkāpj uz viena gala un paspiež zem ūdens, tad izveidojas viens varen mānīgs tilts. Andrievs jau zābaku piesmēlis, vecītim ar kāja mitra, bet mēs pārējiem visas komandas saliedēti tiekam pāri sausi.

Brokastis!!!! Esam tās godam nopelnījuši, uzklātais pleds ātri vien pildās ar līdznestajiem gardumiem, man tiek mannā putra ar kanēli, dikti garšīgi. Vēl man garšo pastētes maizītes, bet bez gurķīšiem, tos varat ēst paši. Un smiltsērkšķu sula ar tēju, nedaudz skābena, bet tieši tā kā man patīk, gribu vēl! Te mēs laiskojamies, rāpjamies pa koku stumbriem, ķeram taureņus un lasām čiekurus kādu stundiņu, man liekas ka Andrievs pat aizmiga, bet tad atceramies, ka ir taču skolas diena un Andrievam jāmācās. Garais starpbrīdis beidzies, jāsteidzas mājup rēķināt uzdotos matemātikas uzdevumus.