Ledus laikmetam pa pēdām!

Lielākā daļa gājēju, par lielu satraukumu stacijas biļešu kasierei, sastopas Krustpils dzelzceļa stacijā. Te iespējams atstāt liekās (vien nakšņošanai paredzētās) mantas organizatoru automašīnā, bet mūsu mērķis ir pārbaudīt, vai spējam optimāli sakārtot mugursomas vairāku dienu gājienam, tādēļ guļammaisus, matracīšus un liekās drēbes nolemjam nest līdzi. Rīgas = Daugavpils brīvdienas rīta vilciens izrādās piepildīts, sēdvietās omulīgi iekārtojušos cilvēku skatienus piesaista paprāvs mundru, zem mugursomām paslēpušos, čalojošu "dīvaiņu" bariņš.

Cerības uz sniegu nav piepildījušās, bet arī nelīst, kas jau ir labs rādītājs mūsu mānīgās ziemas sākumam. Izkāpjot Trepē, nekas neliecina, ka esam vaļņa sākuma (pareizāk, droši vien, sakot beigu, jo Madona taču augstāk uz ziemeļiem) punktā. Vientuļa stacija, pārbrauktuve un vien dažas mājas ar aizrautīgi rejošu suni pagalmā. Pārgājiens var sākties.

Uzarta lauka mala, pāri pļavai, slidens dēļu tiltiņš ar mānīgu margu, kurai uzticoties, drīz vien varētu samērcēt kājas, ja ne izpeldēties pilnībā. Tepat jau arī lauku ceļi, kur blakus, ik pa brīdim koku ieskautas, klusi dus mazas kapsētas. Īsākā gada diena neļauj kavēties, tādēļ solis raits un  esam sasnieguši savu pirmo pieturas punktu, Vīpes amatniecības centru "Māzers". Krustpils novada krāsas ieaustas vecajās dzimtu segās, savijas ar šodien veidotajiem audumiem, veidojot vienotu paaudzes vienojošu zināšanu mantojumu. Kā jau pilsētas bērnus, mūs piesaista tehnoloģija -  Pētera Viļumsona pirms 100 gadiem izgudrotās un patentētās pusautomātiskā aušanas stelles un perfokartes, kuru kodā ierakstīti segu raksti.

Gar Neretas dzirnavu pamatiem, pāri koka tiltam dodamies uz Laukezera pusi, kur plānots pusdienu pārtraukums. Arodu centrā esam iekavējušies, tādēļ jāpieliek solis. 21.decembris, +6*C , ceļmalā vietām izlīduši mazmazītiņi pūpolu mākonīši, zem egles, aizvējā uzplaucis sīks zieds, tik vien kā palikušas divas apģērba kārta no ziemas ne vēsts.

Tepat jau arī mazā purva upīte, kura izaicināja mūs iepriekšējā šaipuses pārgājiena reizē. Iepriekš sarūpētos papildu baļķēnus bebri aizvilkuši savas ziemas mītnes būvei, palicis viens vienīgs egles stumbrēns tas nozīmē, ka jāmeklē jauni atbalsta koki, kurus izmantot balansam.

Pamazām sāk krēslot, un, lai arī liekas, ka ceļš bijis samērā līdzens, savākušies jau vairāk kā 250m augšup, plus 200m lejup kāpienu. Tumsas aizsegā kājās iezadzies neliels nogurum, bet te jau arī Baļotes ezera krasts, kur vēl jāuzslej telts un vēja aizsegs tiem, kas sargās ugunskura liesmu zem klajas debess. Ezera krastā mūs sagaida jau sprēgājošs ugunskurs un karsta zupa, nemainīgas vērtības, kas raksturīgas Dabas resursu aizsardzības biedrības organizētajiem pārgājieniem.

Kad izvilkts bluķis un tajā, dziesmu pavadītas, sagūlušas visas klātesošo nevēlamās domas, bluķis nonāk ugunskurā, lai slikto pārvērstu dūmu strēmelē, kas izgaist naksnīgajās debesīs uz neatgriešanos. "Ziemassvētkos vajaga deviņas reizes ēst, tad būs bagāts" - zupa, desiņas, ugunskurā cepti kartupeļi, piparkūkas un dažādi saldumi, gan jau savācās tie 9 ēdieni arī mums.

Gaiss ir mitrs un smagnējs, tādēļ vēja aizslietņu celšanu nākas atkārtot, jo ugunskura dūmi nolēmuši neatstāt sākotnēji ierobežoto laukumu, sak mums tepat ir labi, mēs nemaz nealkstam brīvības. Drēgns, visiem gribas sasildīties tējkannā un @veikalsVirsotne Adventa kalendāra sarūpētajā viedkatliņā ūdens karsējas nepārtraukti, karsta tēja labi līdz, bet karsta ūdens piepildīta plastikāta pudele palīdz vieglāk ielīst vēsajā guļammaisā. Sarunas teltī nenorims līdz pusnaktij, kamēr nogurušie ceļinieki, pēc gandrīz 24 km soļošanas, pamazām viens pēc otra aizmieg saldā miegā.

Rīts rasina. Liekas, ka gada garākā nakts nekad nebeigsies, bet drīz jau jādodas ceļā, jo priekšā vēl ejami vismaz 22 km līdz Baltezeram, Timsmales ezera dabas liegumā Madonas—Trepes vaļņa malā. Šodien ceļš mūs ieved lielos mežu masīvos, kur takas izbraukājuši meža traktori un vietām nākas balansēt starp pusmetru dziļām riepu risām. Sporta stundā gūtais sastiepums, liek nedaudz apstāties, aizlienētā elastīgā saite gūst savu pielietojumu un tālākais solis kļūs raitāks, vairs nav jāsūdzas, ka sāp kāja (jāatceras nākamam pārgājienam paņemt līdzi elastīgo saiti!).

Te arī lielākais šodienas pārbaudījums - trīs stāvi pauguri, 80 metru kāpiens, augšup pa irdenu smilts nogāzi, liek pulsēt asinsvadiem deniņos, bet atpūtas mirklis nav ilgs, tepat divus metrus tālāk jau nogāze lejup un tad atkal augšup. Gandarījums. Arī sastieptā kāja aizmirsusies, juniors aizskrien lejup pa kalnu kā stirnu buks pavasarī, vien nedaudz norimst, kad pārējie smejot, uzsauc - "atceries par kāju". Noskatām, ka te, ja diena būtu garāka, varētu vēl pāris "augšup/lejup" kāpienus iekļaut, tad kopējais kāpumu metru skaits reizes divas pārsniegtu klasiskajos Gaujas nacionālā parka taku maršrutos pieredzētos stāvatsegumu kāpienus.

Ceļā daudz izcirtumu, bet tikpat daudz, ja ne vairāk arī dažādu vecumu priežu jaunaudžu, mežs izdzīvo savu saimniecisko ciklu. Ja ikdienā daudzās ieplakas un pakalnus slēpj meža biezoknis, tad Izcirtumi lieliski atklāj šļūdoņa mēļu paveikto.

Pusdienu pauze pamesta Silabebru ciemata apsūnojušos pamatos. Tepat redzami vairāki ābeļu dārzi, vēl nesabrukuši skursteņi un pagrabu mūri. Cilvēki aizgājuši, vien palikuši atmiņu ozoli un sešas staltas tūjas mākoņu pielieto debesu augstumā. Ik pa brīdim uzrasina sīks lietiņš vai vienkārši mākonis nolaižas tuvāk zemei, atpūtināt kājas, jo nav sajūtas, ka līst, bet drēbes paliek mitras. "Ja pirms Ziemassvētkiem daudz sniega, pirms Jāņiem būs daudz lietus" - tātad būs sausi Līgo svētki!

Ir sajūta, ka otrās dienas gājiena kilometri saskrien veiklāk, tomēr nogurums iestājās jau kādus 4km pirms beigām, solis palicis īsāks. Baltezers sagaida mūs ar vieglu krēslu, kurai cauri, pār ūdens virsmu vijas viegla migliņa

Pārlasot dažādus rakstus par Madonas-Trepes valni, tik viens secinājums, nākamreiz jāturpina šeit iesāktais un jādodas tālāk izjust Lubānas ledus loba un Zemgales loba kopīgi paveikto Madonas virzienā, vien jāatzīmē kartē Velna mēle, augstākie pauguri un stāvākās ielejas, varbūt var iezīmēt kādu vietu, kur brist pāri Aiviekstei vai kādai mazākai pietekai, lai neko nepalaistu garām, lai veidotu piedzīvojumu dabā.