Senais Kurzemes ceļš, Salas pagasts

Ziemā saullēktu noķert viegli, šorīt tas, vieglas sarmas skarts, atspīd Pumpuru dzelzceļa stacijas sliedēs. Virziens iezīmēts, pārgājienu draugi satikti, varam doties. Lai cik neierasti tas liktos, arī šajā Lielupes labajā krastā ir Jūrmala, tādēļ pirmie ir Jūrmalas apskates objekti: Baznīckalns un vienīgā Darmštates priežu audze Latvijā, kas, ar cerību iegūt augstvērtīgu koksni, sēta 20 gadsimta sākumā ar no Vācijas ievestām sēklām. Latvijas salīdzinoši bargais klimats maigajām vācu priedēm bijis pārāk sūrs, arī par sēklu kvalitāti bijuši iebildumi, lai no kā tagad pēc 120 gadiem mums ir iespēja izstaigāt savdabīgi savītu, vēja un sala salīkušu priežu mežu.

Meklējam Babates jeb Babītes pilskalnu. Loģiska vieta, kur Zemgales bīskaps Bernhards varētu celt pili, lai kontrolētu sevi interesējošo ūdensceļu, būtu Lielupes krastā. Noskatām kalniņu, kur tas varētu būt bijis, tomēr dodamies arī uz oficiāli atzīto (gan bez nopietniem arheoloģiskiem pierādījumiem) Babītes pilskalna vietu krietnus pārsimts metrus prom no upes (iespējams, ka Lielupes gultne gājusi citviet vai kāpa šo gadsimtu laikā ceļojusi). Raksti vēsta, ka 1935. gadā pilskalnā it kā esot bijusi redzama 25 soļus gara ovāla bijušās Svētās Marijas pils vieta, šodien gan no tā ne vēsts. Lai arī toreiz robežas bija diezgan nosacīts jēdziens, Rīgas pilsēta uzskatīja pa pils uzbūvēta uz tai piederošās zemes. Strīdu izšķirt no tālās Itālijas ieradās šķirt Modenas bīskaps, tā nu 1228 gadā tika lemts par labu Rīgas tiesībām uz šo zemi un Zemgales bīskaps Lamberts, kā kompensāciju saņēma 37 sudraba markas un pilsētas palīdzību jaunas pils celtniecībai Lielupes kreisajā krastā.

Varkaļu kanāla slūžas, kas ierīkotas ūdens līmeņa regulēšanai Babītes ezerā aizbērtās Spuņņupes vietā, sagaida mūs cēlā klusumā, ko ik pa brīdim pārtrauc švīkstošā riepu skaņa uz šosejas un neskaitāmo makšķernieku pavadošie skatieni - kas tie par dīvaiņiem ar mugursomām, bet bez makšķerēm, rīta agrumā. Savukārt mums, ejot gar Liepupes krastu, nostiprinājās priekšstats, ka vismaz Lielupes baseinā makšķerēšanas licenču cenas jāpalielina par pamatīgu eur skaitu, kas steidzami jānovirza upes krastu sakopšanai - nelegālas būves, tukšu pudeļu kalni, tārpu (āķu?) kastītes, dīvāni un plastmasas trauki. Te nepalīdzēs nekāda Lielā talka vai #navjaugrūti kustība, šī makšķernieku suga, nāks un veidos savu "kultūrvidi" atkal un atkal.

Atgriežoties uz vecā Kurzemes ceļa, dodamies  uz Rābantu dzirnavām.  Vēja spārnu vairs nav, bet saglabājies dolomīta akmeņu veidotais dzirnavu rumpis. Ejot ceļu var vien nojaust, kā šeit ceļinieki līkumojuši starp kāpu un Ezera pārplūdušo klāju, lai pamazām tuvotos Mītavas ūdensceļam.

Salas Sv. Jāņa luterāņu baznīcas rododendri jau lielos, kā izplaukt alkstoši pulsējošos pumpuros un ir vien februāra vidus. Baznīcu 1870. gadā cēlis Johans Daniels Felsko, kura rokrakstu labāk atpazīsim pēc Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas un Anglikāņu baznīcas formām. Turpat blaku kultūrizglītības centrā "Vietvalži" iespējams iepazīt Eduarda Pāvula dzīves stāstu un vaigā redzēt pašu Veļu māti.

Noieti 18 km, Sloka redzama upes otrā krastā, taču līdz tai vēl krietns ceļš ejams: Spuņciema banku finanšu burbuļa nogremdētā ciemata aprises, Pērnciema pārbūvēto fermu komplekss, kaut kur tālumā nojaušamas Babītes ezera vējainais klāns, tomēr ūdens līmenis ir zems un vairāk vīd vien smilgu dzeltenīgie stulmi. Zem kājām lauku ceļa dubļi, kad vieglāk iet pa ceļa apmales nogurušo zālīti, tepat arī ambīciju garā sēta, Straupciems, Gātciems un Līkumciems ar dzīves kūsājošais Lielupes krasts.

Vēl tikai pāri 1993.gadā celtajam Lielupes tiltam, un otrā krastā jau vecās Slokas koka apbūves mājiņas. Solis palicis gurdenāks, plānotie 25km jau sen aiz muguras, bet vienmuļais solis pa asfalts/grants ceļš atstāj savu nospiedumu muskuļos un locītavās, tā vien liekas, ka meža kalni un gravas ir pateicīgākas, tajos nogurums vairāk rodas no emociju pārpilnības nekā kilometru bagāžas :)