No avotiņa līdz tumsai

Rīta cēliens agrs, tādēļ brokastīs mamma līdzi dod bļodu ar biezpiena pankūkām un siltu tēju, rīta miglā tītā stunda līdz sākuma punktam Siguldā paiet nemanot. Aizņemam pēdējo brīvo vietu stāvvietā, uzliekam mugursomas ar maiņas cimdiņiem un silto jaku, varam doties ceļā.

Tepat jau vidū slejas Satezeles pilskalna galda gludā virsotne, kurai vienā pusē Stadzeles kanjons, bet otrā Pēterala ar tai garām līkumojošo Vējupīti. Indriķa hronikas tekstā Sattesele pils pirmo reizi pieminēta 1206. gada notikumu sakarā kā līvu vecākā Dabreļa pils. Pils tika nopostīta 1212. gadā, kad lībieši un Autīnes latgaļi apvienojās cīņai pret vāciešiem, kas bija ar varu atņēmuši vietējiem tīrumus un bišu kokus. Sateselē, nodevīgi raidītas bultas ķerts, krita arī Sateklas novada valdnieks Rūsiņš, kuru hronikās dēvē par visvaronīgāko starp latgaļiem.

Blakus pilskalnam lejup ielejā, kur burbuļo Sateseles avotiņa dzidrā ūdens koka renīte, nokāpjam pa stāvām nedaudz slidenām koka kāpnēm.Tālāk jau pa upītes gultni vai izskalotā krasta dubļaino nogāzi, pārvarot kritušus kokus un lietus piebriedušu mālu klājus. Šodien klasisks bērnu trekings, vecajie vien iesaka un parāda plānoto virzienu, bet mazie paši izvēlas, kur spert nākamo solīti, kā apiet vai pievarēt šķēršļus.  Nav viegli, bet kopā paveiktais vieno un katrs nākamais izaicinājums jau padodas vieglāk.

Pirmajam kritušo koku biezoknim esam tikuši pāri vai pa apakšu, kā nu kuram ērtāk. Stadzeles kanjonam metrus 3-4 garā posmā cauri izlauzies avotiņš atduras stāvā klintī, kas mūsu 3-7 gadu komandai liekas kā stāva Lielā Kanjona siena. Pāri kanjonam uzbūvēts skaists koka tiltiņš, kas ļauj iepazīt šo Siguldas dārgumu arī nenomūrējoties dubļos un sausām kājām.

Drošā solī sekojam lielās (5 gadi) māsas ierādītajam virzienam un drīz jau esam ceļā uz Pēteralu, satiekam vairākus pretimnācējus, kas vēlīgi smaida un sasveicinās, ieraugot mūsu mazo komandu. Pēteralas it kā zibens šautras cirstais profils savā neierastajā saktā izceļas citu Siguldas alu vidū. Te vien jaku pārvilkšana un cimdu ielikšana mugursomās, jo tālāk ceļš vedīs mums nezināmajā Vējupītes gravā, bet mugura slidenajās takās jau sāk just pārlieku siltumu.

Grieta šo takas posmu pretējā virzienā jau ir gājusi iepriekšējā ekspedīcijā, tādēļ ātri aizsteidz visiem pa priekšu, lai ierādītu ceļu. Pagājušo dienu lietus atstājis savas pēdas, katrs solis, lai neiekāptu liekā zampā, jāpiedomā. Starp kokiem pamanām nojumi, ko kāds iekārtojis būšanai tuvāk pie dabas (skaista vieta ar ugunskuru) vai tālāk no ģimenes uzraugošās acs (tukšas alus kārbas). Te mums pievienojas labi audzināts Zeltainais Retrīvers, kuram arī tiek sava bez glutēna desiņa.

Vaigi sārti, punči pilni, nu ir spēks doties tālāk. Kartē iezīmēts mistisks nosaukums - Ķiparu kaskāde, jāiet lūkot, kas tas ir. Kādam mazās, bet citam gana lielās upītes forsēšana ir kārtējais piedzīvojums, kurā gan tiek uz mirkli iekāpts ūdenī, gan uz vēdera līsts pāri apsūnojuša koka kritenim. Ķiparu kaskādes stāvo sienu pirmā, brīžam caur rudens sakritušām lapām iegrimstot dubļos līdz pat potītei, rāpus lienot ārā, pirmā sasniedz Grieta. Bet tepat jau arī Līna un Berhards.

Kiparu kaskāde ar saviem 8,3m ir augstākais strauta ūdenskritums Latvijā. Ziemas ieskaņā gan no ūdenskrituma šeit ir vien nojausma, tomēr, ja atgriezīsimies maršrutā ziemas spelgonī, te mūs sagaidīs leduskritums, bet sniegotā pavasarī varētu priecēt arī ūdens straumītes. Nemainot krasta nogāzes, turpinām virzīties augšup pa Vējupītes straumi. Takas nav vien nosprausts virziens, ejam līdz televīzijas tornim un tad rāpjamies ārā no gravas. Ceļu uz mērķi ik pa brīdim padara grūtāku strautu  gadu simtos izskalotas gravas, toties priecē mazāki un lielāki smilšakmens atsegumi kurus praktiski nav skārusi visuresošā "gravētāju" vēlme iezīmēt savu klātbūtni šajā pasaulē.

Pēc 10 minūtēm riet saule. Esam nomūrējušies dubļos, slapjiem cimdiem, bet sārtiem vaigiem, smaidīgi, izskatās, ka spars vēl nedaudz būtu un torni ar vēl no gravas lejas nemaz neredz, tomēr jārāpjas ārā, lai līdz tumsai tiktu pie auto. Pēdējais kāpiens izrādās pats grūtākais, pirmās divas trešdaļas tiekam augšā ar entuziasmu sekojot lielā brāļa un māsas spiedzieniem, bet pēdējā daļa gandrīz vai salauž mazās Līnas spēkus, brīžam smaidu aizdzen, slīdēšana lejup un izmisuma sajūta - es vairs nevaru, man nav spēka. Tomēr nekā, Vecīša telefons rāda, ka kāpiens ir bijis 103 metri un Līna to ir pieveikusi PATI, tikai dažviet stāvumā liekot savus mazos solīšus uz lielo palīgu zemei piespiestajām dūrēm.

Izrādās TV tornis tepat blakus, vien metrus 200 uz priekšu, bet civilizētā meža taciņa jau tērpusies vieglā krēslā. Līdz mašīnai tiekam jau tumsā, Tieši laikā, lai iedzertu siltu cidoniju tēju ar pāris brokastu pankūkām, kas iepriekš palikušas neapēstas. Piecas intensīvas stundas mežā ir devušas savu artavu, miegs mazos gājējus pievārē pirms esam tikuši ārā no Siguldas pilsētas laternu gaismām.