Nigras dabas taka

Sacīts, darīts. Tā kā solīti vien 7km, neņemam līdzi pat mugursomu ar ierastajiem trumuļiem, sauso kartupeļu biezputru un desiņas, kas parasti mūs palutina kādā pārgājiena noguruma brīdī. Pat mugursoma paliek neatvērtajā "pārgājienu" pakša stūrī, ko pēc pāris stundām nākas nožēlot. Vārds "taka" neliek pārdomāt arī apavu izvēli, nu gluži pilsētas kurpītēs mūsu meitenes nav, bet arī pārgājiena zābakus neuzvelk, tie tāpat paliek mierīgi snauduļot ierušinājušies starp mugursomām, teltīm un guļammatracīšu kalnu.

Kad tuvojamies Waze iezīmētajam punktam, takas atklāšanas izziņotais laiks jau krietni garām, bet mēs arī neplānojām piedalīties svinīgajā lentas griešanā un kopīgā Smiltenes smūtija pudeles sasišanā pret takas ieejas akmeni. Kidshike komandai ir savs ierastais iešanas ritms, vēl jo vairāk - šoreiz mums līdzi ir arī vecāki, tādēļ droši vien varēsim arī nedaudz paslinkot :)

Satraukums, ka mēs varētu neatrast takas sākuma punktu izrādās pilnīgi lieks - lielā vairāku desmitu automašinu rinda "nekurienes" ceļa malā neliek šaubīties, esam klāt.

Nigras upe

Taka sākas ar meža ceļu, kas gan no pirmatklājēju simta pārvērties dubļu zampā un nesola neko labu. Tomēr jau pēc pārdesmit metriem maršruts novirzās no miklajām ceļa sliedēm un iegūst stingrāku meža takas pamatu, raisot soli straujāku un drošāku. Tepat jau sāk parādīties pretimnācēji, viegli piesārtušām sejām un uz meža gājēju tik ierasto "labdien", viltīgi smaidot atbild: "Jūs vēl nenojaušat, kas jūs priekšā sagaida!". Atsaucoties uz takas veidotāju pieteikumā rakstīto, prasu: "Vai tad tik traki?" - "Nē, ir vēl trakāk!", bet apmierināts smaids sejā nezūd nevienam.

Līdzenā pie upītes iešana drīz beidzas un priekšā mazs kāpums, kas nebūtu nekas traks, ja iepriekš to nebūtu pievārējuši "258" gājēji, pārvēršot stāvumu vieglā slideni dubļainā māla izaicinājumā. Tad tāds pat slidens kritums, tad nakamais kāpums un atkal legup gandrīz vai braucot uz dibena. Godīgi sakot, daudzviet izvilktās drošības virves palīdzēja, gan tikt kalnup, gan laisties lejā. Šīs virves protams nospēlē arī otru, audzinošo lomu, ja to nebūtu, taka būtu kļuvusi krietni par platu, jo katrs meklētu ērtāku augšup/lejupt tikšanas vietu, bet tagad virve sniedz atbalstu un drošības ilūziju, vienā taisnā līnijā. 

Saki ilūziju? Jā, lielajiem pietiek ar spēku un pieredzes reizi paslīdot, lai izvēlētos kāpt lejā atmuguriski, bet mazie vēl ilgi cenšas redzēt nogāzi un nākamo vietu, kur likt soli sev priekšā, līdz pieņem apziņu, ka, turoties pie virves, kāpties atpakaļgaitā ir drošāk. "Atceries, kā es Tev mācīju rāpties pagrabā, mūsu mazajā Ķemeru mājiņā? Dupsi pa priekšu, tad ar pirkstgaliem aizsniedz trepīti un tikai tad, uz pagraba malas guļot ar vēderu, atbalsties pret trepi ar visu savu svaru. Te tāpat, turies pie striķa un lēnām kāpies atpakaļ, meklējot stabilu pamatu." Neiztiekam bez dubļos sasmērētām rokām, bet gandrīz katrs kāpiens lejup beidzas pie upītes un tur jau arī melno žurgu viegli noskalot.

Atpūtas vietas

Takas malā ir vairākas ugunskura vietas. Nē, ne tādas glaunas, kā Gaujas malā ar soliem un galdiem, bet tādas, kā jābūt mežā, bluķīši sēdēšanai un akmeņiem izlikts ugunskura aplis. Iespējams, ka ar laiku taps arī kādas uzpariktes, kur pakarināt tējkanniņu vai iestellēt katliņu, bet pagaidām viss ir tik tuvi dabai, cik vien iespējams tai nekaitējot.

Takā iezīmējas arī vairāki interešu punkti, daļu pamanījām, tomēr labāk izdrukāt pievienoto ielūgumu, pēc atzīmēm tajā atradīsiet arī mūsu garām palaisto sēravotu, dvīņu priedes un krāču trepi. Bērniem un instabildēm patiks lielās šupoles, kas viegli lingājas pār upīti. Un protams pavasara vizbulīšu lauki kā zils paklājs, dzeltenie un baltie vizbuļi neliek vilties. Ak, jā, tējai atpūtas vietā vizbulītes labāk neizmantot, tās ir indīgas. Takā jūs ar vārdiem: "hei, atnāc vēlreiz pēc 30 gadiem, tad es būšu dižozols!" pavadīs Kāļu ozols, atradīsiet vairākas stāvkrastu skatu vietas, kuras vislabāk baudīt ziemā vai agrā pavasarī, kad lapas vēl nav saķērušās savā vēju dejā.

Ja uzspēsiet pavasarī, tad noteikti pamanīsiet akmeņstrautu, kas, priecīgi burbuļodams, pār ameņiem veido mazu ūdens kritumiņu kaskādi, vasarā gan tas visdrīzāk būs pavisam mierīgs vai varbūt pat sauss.

Augšup, lejup kāpieni mijas viens aiz otra, tā vien liekas, ka esam atgriezušies savā pirmajā pārgājienā ar @streelnieks Raunis stāvajos krastos, kad muskuļi smeldz, bet kāpumi un kritumi nemaz netaisās rimties. Jā, Nigras (arī saukta Labzna vai Blomupe) krasti nav tik augsti kā Raunim vai Braslai, bet, ja pārgājieni nav tava ikdiena, ir ko just. Īsti vēl neesam iejutušies takas ritmā, kad jau pār muguru noritējusī sviedru lāsīte un pavasara saule, viltīgi smaidot, iebaksta vaigā, sak "vai tad karsti nemaz nav?" Te nu atspēlējas mājās palikusī mugursoma, kurā daudzo gājēju jakas un svīteri sagultu nemanīti, bet nu katram jādomā, kā tikt galā ar nepieradināmām piedurknēm, kas tā vien tiecas pieskarties pie kādas dubļu pikas vai aizķert nolūzuša zara spuraino šperģi.

Atpakaļceļš savādāks

Gluži nemanot pagājuši 3km un nu jau klātu takas tālākais punkts - pār upīti "pārmesti" divi baļķi. Jautāsi kādēļ pēdiņās? Jo patiesībā tas ir tiltiņš, bet savādāks nekā ierasts civilizācijai tuvākās vietās. Tam ir gan roku atbalsts, gan gluda virsma, pat divi un stabili nostiprināti tilta gala balsti, tomēr ir viens "bet" - tilts veidots no diviem nevienādas formas, ielīkiem baļķiem, kas ejot pāri nedaudz šūpojas un, iespējams, kādam var radīt vieglu panikas lēkmi, toties lieliski iederas takas raksturā. Bet tikai mieru - ja baidies tiltiņa, upīti var pārbrist, gultne ir smilšaina un gluda, ūdens līmenis aprīlī pēc mazsniega ziemas knapi līdz celim. Droši.

Upes labais krasts ir līdzenāks un taka vijas tuvāk čalojošās upītes saulē zvārguļojošajai straumei, brīžam pat liekas, ka viens nepareizs solis un esi ūdenī. Arī avotiņu tērcītes, kas izgrauzušas krastu, veidojot kritenes, vai mazus dūksnājus, kuriem viegli pārlēkt pāri, vai izlavierēt, meklējot stingrāku pamatni. Te gan pēc daudzajiem gājējiem arī netrūkst žļurgainu nogāžu, bet tās vairs nav stāvas un neliekas  tik izaicinošas kā upes kreisajā krastā. Lai nu kā, pēc 4km kājiena bērnu čalas ir norimušas un jau jāsāk piedomāt, kā padarīt gājienu interesantāku. Te tīri labi noderētu šūpoles, bet tās ir palikušas upes otrā krastā, vai kāds nepieradināts baļķis pāri upei uz kura izmēģināt veiksmi. Tā kā nav ne viena, ne otra, tad jāliek lietā dungojamie pantiņi un kāda dziesma, tad tā iešana ir vieglāka un jautrāka.

Video skati šeit!

Kopsavilkums:

• Lieliski izvēlēts reljefs, kāpumi un kritumi mijas ar mierīgākiem posmiem.
• Taka piemērota bērniem aptuveni no 4 gadu vecuma, būs jautri.
• Ratus izmantot nevarēs, bet, ja tipina pats, tad ar vecāku palīdzību galā tiks arī mazākie. Nesteidzies.
• Upīte nav dziļa, tīra gultne, ja ir sajūta, ka nespēs visu noiet - var pārbrist, atpakaļceļš ir turpar otrā upītes krastā.
• Garums aptuveni 7 km.
• Ir vairākas atpūtas vietas, kur piesēst ap ugunskura vietu.
• Upītei pāri divi baļķu tiltiņi.
• Stāvākās nogāzēs rāpšanos atvieglo izvilktas virves.
• Izdrukājiet pievienoto ielūgumu, tā nepalaidīsiet garām atzīmētos interešu punktus.
• Ietektu piekāpt Smiltenes novada Tūrisma informācijas centrā, bet brīvdienās tas, tāpat kā daļa citu Latvijas TIC nestrādā, tādēļ plāno laicīgi un sazinies jau pa nedēļas vidu.
• Taka vijas caur privātīpašumiem, tādēļ ievērosim iesaistīto cilvēku vēlmi saglabāt vidi tīru un draudzīgu.
• Ko atnesi, to aiznes! Ja tomēr mani kāda cita atstātu iepakojumu vai ko citu dabai kaitīgu, nekautrējies, paņem un aizved līdz atkritumu urnai pilsētā.

Ak jā, čalojošā un ne pārāk dziļā Nigra tā vien uzrunā atgriezties vēlāk vasarā, kad ūdens nebūs vairs tik stindzinošs, lai ūdensčībās vai krokšos noietu šo maršrutu pa upes gultni. Upings.