Raganu purvs

Šis pārgājiens sagatavošanās posmā kartē tiek zīmēts, kā jau iepriekš baudītā Trejkača trešā posma Raganu purva loks, variants. Sākums jau aizsietām acīm ejamajā Zaļās kāpas takā, vai nu garām stāvvietā atstātiem auto desmitiem, vai no stacijas taisni pa dzelzceļa sliedēm un tad aiz Vēršupītes tilta mežā iekšā.

Iesildīšanās posms gana garš, sarunām laika pietiks, bet jau trešajā kilometrā pēc gludi grantēta celiņa ir iespēja uzkāpt aptuveni 20m augstajā Zaļajā kāpā. Kad aizelsies lūkosies pār Zaļā purva klāju, neaizmirsti par ūdeni, tas jādzer arī tad, ja ārā ir auksts un dzert it kā nemaz negribas. Bet kopumā, purvs ir tā vieta, kur dzert gribas vienmēr - slodze, cilājot piemirkušos zābakus, ir gana liela, bet paslēpties no saules stariem praktiski nav kur, mazo priedīšu ēna gājējam ir vien veldzējuma mirāža.

Iesildīšanās beidzas ceturtajā kilometrā, kad karte saka, ka jāgriež nost no takas, mežā, kas, lai arī bezsniega ziemu vadījis ir krietni slapjāks kā citu reizi. Nākas lēkāt no ciņa uz saknēm un izvairīties no atklātām ūdens lāmām. Pēc īsā meža ievada sākas Raganu purvs. Šis posms nav garš, zābaki pat īsti neuzspēj samirkt, lai gan uzvarētāji, protams, ir tie, kam gumijnieki kājās. 

Diezgan palielā purva saliņa (kāpas mugura) ir viens no iemesliem kādēļ šurp atgriezāmies, tepat aiz ievadvārtu taciņas sākas Mirušais mežs ar nokaltušajiem vēja savērptajiem kokiem. Skats, ko šoreiz papildina pāri lidojoša dzērvju kāša skaļās klaigas, ir tik fascinējošs, ka nolemjam šurp atgriezties vēlreiz, bet nu jau ar lielāku komandu. Saliņa ir laba vieta, kur starp mētrājiem atrast krituša sausa koka stumbru un ļauties vēja un saules pieskārieniem, baudot launaga tēju ar termosa karstām siermaizītēm.

Otrs gājiena mērķis ir sasniegt Raganu purva ezeriņus, kuri savā vienkāršībā nespēj sacensties ar Lielā Ķemeru tīreļa purva laipā redzētajiem, tomēr ir gana atraktīvi savā nepieejamībā. Raganu purvs nav tas jaukākais Ķemeru apkārtnes purvs, sevišķi patreiz, kad ūdens līmenis cēlies un nākas laipot starp ciņiem, meklējot ceļu, kuram tikt cauri puslīdz sausām kājām. Retās priežu audzes ātri vien nomaina purvaini klajumi, kuros pavīd zilās ezeriņu acis. Tepat jau arī vieta, kurā plānojām uzstādīt virtuālo skatu torni, tiem, kas vēl tikai plāno savus maršrutus, kā arī tiem, kas piesardzīgāki, bet vēlas redzēt Raganu purva valdzinājumu.

Posms caur purva dūksnājiem vien kilometru garš, bet kājas jau slapjas, tādēļ nonākšana uz nākamās purva kāpas muguras ir kā sesijas laikā nolikta eksāmena veldzējums un mierinājums studentam. Lai arī iepriekš sastādītajā plānā iezīmēta Sēra dīķu laipa, virzoties pa kāpas dzīvnieku un ogotāju taciņu, nolemjam paskatīties cik tad tālu tā kāpa stiepjas. Karte vieglu ceļu nezīmē, tomēr realitāte izskatās daudzsološa - kāpas platais sāns metrus 15 platumā vijas starp diviem purva klājiem vēl tur, kur kartes apzīmējumi sakās esam purva ciņi un dūksnāji. Pamazām iedegas atklājēja prieks, noteikti neesam pirmie, kas iet šo ceļu, tomēr tas, ka kartē tā nav uzvējo tādu kā Kolumba sindromu - tā vien gribas līdznesto kārti iedzīt zemē un piešķirt šai purva kāpai savu nosaukumu.

Pamazām kāpa kļūst lēzenāka un vietām to pāršķeļ ūdens lāmas, it kā draudot aiz nākamā pakalniņa pazust purva sūnās. Bet mežs ar lielajām eglēm tepat, tepat priekšā. Esam veiksmīgi šķērsojuši Raganu purvu un nu jau atkal esam klasiskajā Ķemeru nacionālā parka mežā, augstas egles, kas mijas ar krustu šķērsu kritušiem kokiem, izrautu sakņu vairogi, kuru aizvējā spoguļojas lielas ūdens peļķes. Viss kā nākas, arī upīte, kurai iespējams ka var pārlēkt, bet labāk tomēr izvēlēties apsūnojušu kritalu. Karte saka, ka tepat, tepat vien ir Zaļās kāpas taka, bet nekas par to neliecina, līdz pēkšņi izlaužoties cauri krūmājam esi uz cieta ceļa.

Plānoto 15km vietā esam knapi pārsnieguši sev noteikto minimālo attālumu, lai pastaigu sauktu par pārgājienu, tomēr muskuļos sajūtams viegls nogurums, purva stārķa solis noteikti nav pastaigas līdzvērtīgs, slodze ir lielāka un arī zābaki slapjumā paliek krietni smagāki :)

Vai iesim šo vēl? Droši vien, gan iekļaujot citā maršrutā, bet pavasaris un vasara varētu dāvāt pavisam citas krāsas un  sajūtas, tādēļ, noteikti jāiet. Ar bērniem? Jā,līdz Mirušajam mežam noteikti iesim ar savu @KidsHike mazo gājēju komandu, tur iespējams varēsim atrast, kādas ķirzaciņas, kas sildās saulītē, varbūt kāds zalktis izlīdīs. Tāpat redzēt, kāds izskatās dedzis mežs un kā tas atjaunojas. Tālākais posms, gan pārdomājams un labāk ejams ar pavadoni, kam ir sajūta par purva dabu, ne velti tas tiek saukts par Raganu purvu ...