Melnupītes kanjona raksti

Tā kā divi gadi uzliek savus pienākumus attiecībā pret launaglaika miega peli, tad ceļā jādodas laicīgi, nekāda brīvdienu rīta vārtīšanās mammas azotē siltajā gultiņā nesanāks. Vecītis jau klātu, Vēl tikai bučas mammai un tētim un mēs varam caur miglas apņemto lielceļu doties Turaidas virzienā.

Ceļš uz Latvijas rudens galvaspilsētu Siguldu ir neticami tukšs, bet laikam jau pilsētnieki vēl nav modušies vai varbūt nav pamanījuši dzeltēt sākušās kļavu lapas? Pļava mūsu iecerētā maršruta sākumā vēl pamatīgas rasas klāta, tā vien liekas, ka kāds visu nakti staigājis ar lejkannu un centies veldzēt katru zāles stiebriņu. Lielajiem jau nekas traks, bet man tā slapjā zāle ir pat līdz ceļiem! Vecītis, labu gribēdams, iet pa ceļu, meklēdams kādu iestaigātu taku, bet nekas labāks neatrodas un jāiet vien mežā, lielie pa priekšu, notraušot slapjumu no dzeltenām lapām un zāles stiebriem, mēs, mazie līdzi.

Nekur tālu nav jāiet līdz klātu arī pirmais šķērslis, maza dūksnainā meldru krastā ieaugusi vecupes atteka, kurai nu jātiek pāri. Vienā krastā ar puspēdu ūdenī Andrievs, otrā Vecīts, mēs pa vidu, padodot roku, ejam pār šauru krituša koka stumbru.

Kas tad tas, tepat aiz lielās egles stumbra vīd liela smilšu siena! Brālis, kas nu jau pirmajā klasē, saka, ka tur noteikti būs seno cilvēku zīmes un sāk stāstīt par mamutiem un to ķeršanas metodēm, es neko daudz nesaprotu, bet kad iešu pirmajā klasē, tad noteikti par to izlasīšu biezajā grāmatā. Pār galvām, izbijušās nelūgtu viesu, pārmetoši skaļi pēkšķēdamas aizspārno pīļu bariņš, tad attapis, ka mēs tomēr neatkāpsimies, vēl viens mazāks bars, nu jau sabiedējot mani, arī ceļas spārnos.

Viešu klints smilšakmens sienas izrādās patiesi augstas un iespaidīgas, arī uzrakstu gana daudz - vecākais no 1894 gada. Jaunus skrāpējumus gan nemana - šeit nav takas, lai viegli piekļūtu, bet tie, kas nāk ar mums, zina, ka klinti bojāt nedrīkst, lai arī es, kad būšu tikpat veca kā mans Vecīts, varētu vest savu "mazo Līnu" apskatīt cik smuka ir Latvija.

Viena siena nomaina otru, kāpieni ir augsti un stāvi, tā ka brīžam nākas mesties rāpus, jo tā vieglāk un drošāk. Puikas jau nomūrējušies balti sienas lienot, bet ceļi un piedurknes slapji arī man un māsai. Varētu jau iet arī pa vecupes malu, tur stirnu iestaigāta taciņa, bet gar klinšu atsegumiem interesantāk, te var redzēt arī alas, kurās kāds noteikti dzīvo, bet tas tik dziļi izraktas koku saknēs, neko daudz neredz. Kad sienas beigušās jārāpjas augšup pa nogāzi, jo tur kartē iezīmēta taciņa, pa kuru varētu aiziet Viešu pilskalnu.

Tomēr nē, kamēr mēs, mazie vēl rāpjamies augšup, māsa ar Vecīti jau kalna otrā pusē ir nokāpuši lejā un sauc mūs, lai steidzam šurp tur esot tiiiik skaisti! Lejpusē jautri pār, zem, ap akmeņiem sprēgā maza upīte, bet tai apkārt izaugušas stāvas smilšakmens sienas. Lielais brālis saka, ka tas esot kanjons un ka kādreiz, pirms "miljons" gadiem tas ir bijis pilns ar ūdeni, kas ar savu spēku izgrauzis šīs klintīs. Tagad tajā sakrituši apsūnojuši koki, ielaižot vien retu saules staru, kas ieķeroties sūnās un Mūžzaļā Saldsaknītēs, kura vietām kā mazi vēdeklīši rotā klints sienas, nedaudz atgādina ceļu uz kādu pasaku namiņu tur ceturtajā grāmatas lapaspusē. Arī šeit uz sienas atrodam vecu uzrakstu "Hugo Drauman 1801", tā pa kanjonu ejot, rāpjoties pār kokiem un lecot no akmens uz akmeni esam nonākuši gandrīz Viešu pilskalna pakājē. Jākāpj vien augšā pa stāvo nogāzi, lai redzētu, kur tad tā pils īsti bijusi.

Melnupītes kanjons savā nosaukumā iepinis intrigu, jo patiesībā Melnupīte kartē  ir kādus metrus 300 tālāk Turaidas virzienā, bet šī varētu būt Grašupīte, kas zemāk pa tecējumu savienojas ar Melnupīti.

Viešu pilskalnā iespējams valdījis lībiešu vecākais Viesiķis (Vesike). Viņš bijis Gaujas labā krasta Turaidas novada vecākais, kas 13. gadsimta sākumā pārņēma līvu karadraudzes vadīšanu no Kaupo. Indriķa hronikā XVI, 4, aprakstot notikumus ap Dabreļa pili 1212. g., kas atrodas Gaujas kreisā krastā, Viesiķis tiek minēts vairāk reizes kā viņpus Gaujas esošs lībiešu valdnieks.

Kāpiens pilskalnā pārvēršas mazā sacensībā, kurš pirmais tiks pašā augšā. Atšķirībā no iestaigātajām Siguldas un Turaidas takām šī ir šaura un stāva, brīžam sakņu izraibināta. Gandrīz pie pašas virsotnes uzreiz aiz pārrakuma ir saglabājusies pilskalna aka, apaļas formas ar ūdeni pildīts caurums klints virsotnē. Skatu uz Gauju aizsedz rudens iekārotās lapas, būs vien jāatgriežas šeit ziemā, kad skats, kā daudzviet pie mums būs tīrāks.

Lejup ceļš pa šo pašu taku ir krietni sarežģītāks, jo kāpumi ir stāvi un sīkkociņu pie kuriem pieturēties maz, tādēļ brīžam nākas šļūkt uz dibena, bet ko nu vairs, bikses tāpat jau netīras. Toties paliek siltāk, lielās jakas var sabāzt mugursomā un tālāk jau doties brīvākā solī. Lejāk, lejāk un lejāk, līdz pavisam pēc pavisam stāva krituma atkal jākāpj augšup, līdz nonākam skaistā piesaulītē, kur ozola drošībā var atpūsties pirms iziesim uz lielās ceļa takas.

Pa līdzeno ceļu var kārtīgi izskrieties un izsmieties, te jau arī klāt ilgi gaidītā pusdienu pauze, jo kas gan tas par pārgājienu, ja tajā nav ceptas desiņas un vārīts kartupeļu biezenis.

Pirmo tēta pičupaunā miega pele ieaijā mazo Robertu, mēs pārējie aizmiegam mašīnā jau pirmajās desmit minūtēs, lai arī piedzīvojums bija īsāks, kā ierasts, piedzīvojums un nogurums bij lielāks. Kurp varētu doties nākamreiz?