Šorīt tālrunis ieslēdzas ar vētras brīdinājumu, bet, paskatoties pa logu, vien smagi sniega mākoņi slīd pār Siguldas debesīm. Siguldā sola lietu, Cēsīs sniegu, būsim kaut kur pa vidu, ejot Braslas labo krastu
Kreisā krasta posmu no Gaujas līdz šosejai jau apguvām kādu brīdi atpakaļ, tagad kārta otram krastam, tam, kurā tie smukie atsegumi, ko iepriekšējo reizi skatījām vakara krēslā, bet daļu pat neredzējām ziemas agrās nakts dēļ.
Ceļa zīme rosina uz jau zināmu ceļa posmu - 2,3km līdz zivju audzētavai, bet nekā, Arnis straujā solī rauj iekšā mežā. Lieliski, ejam pār pirmajiem atsegumiem - Aņītes Garajam iezim (400m garš un 7m augsts, zem ūdens gan jau arī turpinās), kas mums taps redzami tikai pēc mirkļa, bet pašreizējā skatu punktā, tas ir tikai Braslas ūdenskrātuves stāvs klints krasts. Kā jau solīts, pirmais posms sākas ar bieziem, augšup lejup kāpieniem, kuros elpa aizraujas ne tikai no skatiem, kas paveras apkārt, bet arī no soļu ritma.
Novērtējam OIK ražotni un tepat jau arī Varšavas iezis, stāva 7m augsta siena, attekas ūdens uzplūdis, tādēļ pirmais un pēdējais slapjais šķērslis jāpieveic, ejot pa gluma baļķēna muguru. Veiksmīgi. Tad augšup pa pirmo stāvo nogāzi, lai iekarotu Kraukļukalna iezi un tuvāk redzētu smalko ūdenskritumu, kas krīt lejup no kādu 10-15m augstuma. Žēl, šogad nav sala, tad te varētu veidoties krāšņs leduskritums, bet ir labi tā, kā ir, vismaz droši var sekot gājēju un stirnu iestaigātām takām, nebaidoties nevietā paslīdēt.
Lejā, augšā, lejā, augšā un jau Jāņavārti ar savām četrām alām Trīs māsām un sabrukušo Pameitu. Māsās (garākā pat 12m dziļa) ziemu pavada sikspārņi, tādēļ pat nemēģinām tās meklēt un iztiekam vien ar Sarkanā (leduskrituma citu ziem) avota apskati, nez kad tas avota izskalotais, ledāju atnestās klints akmens sasniegs Braslu?
Slūnu iezis izvērtis savas sarkanās platās krūtis pret upes līkumu, majestātiski slejas savā 30 metru varenumā. Nobrukumi neļauj justies droši, tomēr izdodas aplūkot vareno sienu arī no otra vaiga, kas ir vien 170m tālāk pa upes tecējumu. Labā krasta ainaviskākais skats mūs apstādina pie Melnā ieža (12m augsta un 180m plata klints), ko skata bagātināšanai izrobojušas sānu gravas, otrpus upei mazais Baltais iezis. Atsegumi šodienas kilometros birst, kā no pārpilnības raga, brīžam pat liekas, ka nu ir gana, bet tur jau aiz nākamā lejup, augšup atkal vīd varena siena. Virtakas iezis - līdz pat 15 m augsts smilšakmens atsegums, kas iezīmējis aptuveni 300 m garu upes labā krasta posmu. Tepat arī mūžzaļo saldsaknīšu ieskauta savā gadsimtā duss paliela nišveida ala. Gar klints malu izveidojusies taciņai līdzīgs veidojums, kas vilināt vilina doties pa to. Kaut kur augšā atbalsojas mūsu līdzgājēju čalošana, ko brīžam pārtrauc senlejas egļu galotnēs iesprucis vējš, it kā cenšoties pieķerties zariem, lai kāptu zemāk tuvāk upei. Cerības apiet smilšakmens sienu pa apakšu nevainagojas pozitīvā risinājumā, pašā takas galā, kur jau var redzēt nogāzes mežiņu, izlūzis pamatīgs klints bluķis un ceļu aizšķērso upes tumši sarkanīgie, ziemas aukstie ūdeņi. Neko darīt, jāiet vien atpakaļ un jārāpjas kārtējā stāvajā nogāzē. Sācis nedaudz rasināt un takas gravu avotu stāvajās sienās ātri vien pārvēršas par glumiem māla slidkalniņiem.
Buļu iezis paliek, kaut kur lejā, redzamas vien slaikās egles, kas gadu desmitos izlolojušas sev vietu uz metrus 30 zemāk esošās saliņas. Mums tiek vien maza astīte no ieža sienas gala, bet priekšā gravas un atkal gravas, līdz aiz koku stumbriem parādās mezglainā Braslas un Gaujas savīšanās vienotā veselumā.
Atpakaļceļš. Tīri teorētiski atpakaļ pie auto tiekam, ejot augšup vien pa lauku ceļiem, bet, lai mazinātu tā vienmuļumu, izvēle krīt par labu "shortcut" caur mežu. 5km nepārtraukta kāpuma un esam jau Inciema Pansijā, pie garšīgajiem saldajiem ēdieniem un siltas zupas.
Bērniem? Jā, bet ar piebildi, ka būtu vēlams auto, izejot no meža. 350 kāpuma (un tik pat lejup) metri nav tā vieglākā izvēle, lai tiem pievienotu vēl 5km ceļa. Tomēr vecumā virs 6 gadiem šis varētu būt labs spēka pārbaudījums. Maršrutu ir iespējams mērot arī attālāk no upes, ejot tikai pa senlejas augšējo malu, tad ceļš, protams, būs vieglāks, bet arī ne tik aizraujošs. Mazie pirms ceļa un tā laikā ik pa brīdim jābrīdina par stāvajām klintīm, tāpat ne mirkli nedrīkst izlaist tos no redzes loka. Lietus laikā labāk neiet, būs krietni grūtāk, slidens.