Jan 11, 2020

Divupes plūciens

Gaujas labais krasts

Hiking Is Power

  • #offroad
  • #vidzeme
Gaujas labais krasts

Karte

20.4 km

offroad

8 h

Šodien Cēsu pusē sola -2*C, brīžam sauli.  Bezvējš, ir janvāra vidus, no sniega ne vēsts, bet ir plāns - ellišķīgi labs plāns - ejam!

Līgatnes pārceltuves prāmis viegli šūpojoties aiz sevis atstāj ūdens virpuļus, nedaudz drēgnais gaiss nemaz neliecina par to, ka tikko lēkusī saule varētu mūs arī palutināt. Gaujas labais krasts. Tā vien liekas, ka šeit katra taciņa zināma, un ik pagrieziens tiek pavadīts ar atmiņām, šeit mēs cepām desiņas, tur Janka ar Annu apgāza laivu un mēs visi ķērām aizpelējušo mugursomu. Bet šodien mēs ejam ar @Streelnieks.lv un tas nozīmē tikai vienu - būs ko just!

@streelnieks

fb.com/streelnieks.lv

Just ne tikai smeldzi kājās, bet arī dabas skatus, drauga plecu un, iespējams, pirmatklājuma reibinošo sajūtu. Tādēļ nav ko ilgi domāt, mežā iekšā. Ups, pēc kartes Brasla ir pretējā virzienā, bet Mārtiņš ved mūs tieši biezoknī, pa sev vien zināmām takām.

Ilgi nav jāgaida, pāri dūksnājam nemanot jau kāpjam augšup stāvā 70 metru iesildīšanās paugurā. Vaigos iesitas sārtums, elpa smagāka, laiks vilkt nost kādu apģērba kārtu - gaidīt, kad mugura sasvīst, nebūtu prāta darbs. Hei, re, caur sulīgas sūnas klātiem krastiem akmeņus no lipīgā māla cītīgi skalo jautra upīte/strauts. Krastos gana kāpts, tādēļ izvēle krīt par labu gultnes iešanai, iespēja dabūt slapjas kājas, liekas maz iespējama, jo lēkājot no akmens uz smilšu sēklīti, tad atkal uz nolūzuša koka stumbru, slapjumu dabū tikai zābaku zoles. Pamazām strauta krasti paliek stāvāki un augstāki, līdz pamazām, ar sarkanīgu klinšu atsegumiem nonāc pasaku valstībā, kas liekas nekad nebeigsies. Ik solī sajūti dabas scenogrāfa prasmīgi pielikto roku - te sūnu zaļas nogāzes, vēja aiznestu koku dvēseļu augstie celmi, kurus nav taupījis meža mitrais gaiss, krituši stumbri, kas saknēm ieķērušies kādā nogāzes plaisā, gadu gaitā centušies apsegties ar zaļu sūnu. Tam visam vietām cauri laužas atsegumu liesmojošās krāsas, līdz pārvēršas pamatīgā klintī. Šī režija patiesi ir izdevusies! Tu stāvi visas šīs varenības vidū un jūti, kā tev pakausī karsti elpo kāds meža gars (trollis?), uzliek savu ķetnu uz pleca un klusi iečukst ausī: "Paliec".

Nē, nē, šoreiz mēs esam nākuši ne uz palikšanu un šis ir tikai prologs piedzīvojumam, kas mūs vēl gaida priekšā. Ja Gaujas kreisais krasts mums atklāj gleznainas klintis, tad Gaujas labajā tu esi šīs gleznas sastāvdaļa. Jā, maza eļļas krāsas pilīte, bet tu esi iekšā šai mākslas darbā, tu esi daļa no šī visuma. Upes forsēšana šoreiz tik ar diviem slapjiem zeķu pāriem, un arī tie vien īpašnieku jautra pārgalvība vai apzināts risks, bet citiem - neviltota sajūsma un prieks par drosminiekiem!

Tepat, gar klinšu atseguma augsto sienu, pa šauru taciņu, kur solis pa kreisi nozīmētu novelšanos vai ievelšanos, tuvojamies Katrīnas iezim. Tepat, tepat, gandrīz ar roku aizsniedzams, bet nekā, priekšā nepārejams ūdens līcītis. Cerībā, ka pietiks spēka arī šim piedzīvojumam, jārāpjas vien augšā pa dubļu noslidinātu sienu.

Ceļā uz Gūdu klints vareno sienu mūs panāk pavasarīgi murrājoši saules stari, tā vien liekas, ka dubļi tūdaļ rimsies, kokiem sāks spraukties pirmās lapiņas un uziesim pirmos vizbuļus. Re, tur jau kāds putns, apmaldījies gadalaikos, sācis savus treļļus, bet nekā! Šāda uzmanības novēršana nav vēlama, viens neveikls solis un re, Ginta, it kā atsaucoties Mārtiņa Muižnieka aicinājumam virzīties vairāk lejup, graciozi, uz muguras šļūc lejup pa slidenu dubļu un rudens lapu kokteiļa klāto krauju. Klints siena, kas pamazām atklājas skatam ir tik varena, ka viegli asociējas ar Bohēmijas Šveicē taustītajām, bet šī ir mūsējā un pēc īsa mulsuma mirkļa, liek sirdij iekvēloties personiskā pirmatklājēja priekā. Tur 50m zemāk, pār Gūdu klints malu pārkārtajām kājām, plūst Gaujas straujie ūdens virpuļi, ķeram sauli!

Sintakas kanjons
Katrīnas iezis
Gūdu klints
Launaga ieža ala

Draņķupītes šķērsošanai daudz laika nav atvēlēts, vēders sāk dot ziņu, ka tuvojas pusdienu laiks, tādēļ vēlme sasniegt Launaga iezi, lai ieturētu tematiskas pusdienas, liekas pašsaprotama. Neizdodas! Jaudas rezervju uzpildīšanai tiek izvēlēta gana gleznaina vieta, kurā galvenā uzmanība vēršama malā noliktajam termosam. Diezin vai gribēsies  pusdienas pauzi papildināt  ar šļūkšanu lejup, metrus 20 zemāk gravā, lai to noķertu.

1830. gadā Gaujas un Burtnieku ezera krastos tika atrastas senu, nepazīstamu dzīvnieku atliekas, vēlāk noskaidrojās, ka tās ir līdz pat 6m garās bruņuzivis. Launaga iezī (Ērmaņu iezī) pagājušā gadsimta 30ajos gados, pētot atseguma slāņus, pirmoreiz zinātnes vēsturē atklāja četras jaunas devona zivju sugas. Un, jā, kādreiz daudz, daudz, ļoti daudz gadus atpakaļ Gauja šeit bija tecējusi dienvidu virzienā, patreiz tā tek rietumu virzienā. Tepat arī ala, kas pamatā iebrukusi, veidojot plašu kriteni, vien palikusi šaura sprauga, kurā var ielīst, bet tālākus pētījumus neveicam, esam gājēji nevis lieki riskētāji. Nedaudz tālāk vēl viena ala, kas izskatās drošāka, bet arī šaura un neaicinoša :)

Vēl tik viena sīkupītes grāvja šķērsošana un sev par pārsteigumu nonākam uz bruģī kalta ceļa, tuvumā nemana nevienu pili vai barona muižu un tas mulsina vēl vairāk. Lai nu kā, drīz esam pie Braslas, strauji tuvojas ielūgumā norādītie 16km, bet līdz Braslas tiltam kartē vēl neskaitāmi upes loki. Buļu iezi sasniedzam ar pēdējiem saules stariem, varenā siena ir labs dienas pēdējo foto kadru cienīgs objekts. Te mūsu "aiznes vairāk nekā atnesi" akcija iegūst ievērības cienīgu papildinājumu - makšķernieka atstātu garo gumijnieku, kas nu, pie jostas piesiets, liek pamatus leģendai par trīskājaino Braslas bruņinieku. Jā, tas ir veids, kā atlīdzināt dabai, kas sniedz mums tik lielisku brīvdienu - iznest no meža nekurienes, kaut vienu neapzinīgi izmestu alus bundžu. Esam daudz gājēju un esam tur, kur neiebrauc komunālā dienesta darbinieki, palīdzēsim dabai uzelpot brīvāk.

Pamazām ieslēdzas lukturīši, taka joprojām sliecas ap upes lokiem, tomēr tumsas ieskauta kļuvusi savādāka un noteikti ne vieglāk ejama. Vitrakas ieža siena otrpus upes vien nojaušama kāda spēcīgāka luktura gaismā. Kaut kur no tumsas Braslā ietek Slāktūša upīte ar maz mazītiņu atsegumu, ko vēl var manīt tumsas atspulgā. Kaut kur lejā neredzamā tumsā čalo upes straume, lākturīšu gaismiņas izkārtojušās akurātā virtenē, lēni rāpjas augšup pa šauru taciņu, brīžam apspīdot klints stāvo sienu. “Atpakaļ!”, kaut kur no tumsas priekšpusē atskan sauciens. Mulsums un neizpratne gājējos ir īslaicīga. ... tālāk ceļa nav, priekšā pāris metru tukšums, kuram dienas gaismā iespējams varētu atrast risinājumu, bet tumsā atliek tikai viens - griezties atpakaļ, lai kāptu augšup pa klints otru pusi, kur ir stāvs, bet pret naksnīgajām debesīm redzamāks un drošāks kāpiens.

Tālāk jau tikai turēties taciņas robežās, garām Braslas ūdenskrātuves aizsprostam un jau uz ceļa, kas mūs izvedīs pie Valmieras-Rīgas šosejas.

Dienas pēcgarša vēl ilga, joprojām neatstāj sajūta, ka šī bijusi viena varena diena, kuras uzliktā latiņa ir pietiekami augsta, lai nāktos krietni iespringt to pārspējot. Bet vai vajag pārspēt? Katrs piedzīvojums dabā ir tā vērts, lai tas būtu, katram ir sava pēcgarša un katrs nākamais pārgājiens būs labāks tikai tādēļ vien, ka tu to veic atkal un atkal.

Jaunākais pārgājiena dalībnieks - 9 gadi, jā tā laikam arī būtu zemākā robeža. Nebija viegli, stāvi kāpumi, no kuriem augstākais 85m, 8 un 1/2 stundas, 5km tumsā pa meža takām. Braslas posms jau brīžiem kā datorspēlē, it kā ejot pa tuneli, pieliec soli, lai tik ātrāk sasniegtu finišu :) Tomēr, neskatoties uz īso dienu, ziema ir labākais laiks, kad veikt šos Latvijas dabas pērļu meklējumus - koki bez lapām un plašs skats ir bonuss, ko nesaņemsi vasaras tveicē.

p.s. Kādu dienu jāatgriežas te Braslas tilta pusē. Skatoties kartē, te ir tiiiiiik daudz atsegumu, kurus mēs neredzējām tumsas dēļ un par kuriem vēl kādu laiku atpakaļ pat nenojautām, ar auto simtiem reižu "paskrienot" pāri tiltam ceļā uz vectēva mājām pierobežā.

Do NOT follow this link or you will be banned from the site!