Jan 4, 2020

Pa strēlnieku pēdām

Ziemassvētku kaujas

Hiking Is Power

  • #offroad
  • #kurzeme
  • #zemgale
Ziemassvētku kaujas

Karte

20.9 km

offroad

4 h

Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu, Svēto gleznu velvju iedobumā. Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev, Savam garam, darbam, ko viņš dara. Ticiet jūs un arī nenogrimsiet, Neatslīksiet nebūtībā otrreiz, Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu. Savam spēkam, zemgalieši, ticiet, Savam naidam, savai izturībai, Savām tiesībām un slēptai laimei.... "Mūžības skartie" A.Čaks

Janvāris, ir pagājuši vairāk kā simts gadu kopš šajā Tīreļa purva daļā 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks agrā 5.janvāra (pēc vecā kalendāra 23.decembris) rītā pārrāva vācu 49. landvēra pulka labā spārna aizsardzības līniju, mēs pievienojamies Zaļajiem pārgājieniem, lai izstaigātu Ziemassvētku kauju vietas.

@Zaļie Pārgājieni

fb.com/zaliepargajieni

Ziemassvētku kauju dienās Tīreļa purvs bija ledainas sniega vētras pārklāts, šodien mūs lutināja visa iespējamā laika apstākļu gamma, izņemot biezu sniega segu. Rīts, izbraucot no Rīgas, pavada ar brāzmaina lietus šaltīm, bet Baldones mežos saule uz grants ceļa jau zīmē ziemas garās ēnas.

Ziemassvētku kauju pārgājiens ar Aivara Jakoviča stāstu pievienoto vērtību un maršrutu caur purvu solās būt īstais, kas mums vajadzīgs, lai kaut nedaudz sajustu to ceļu, ko veica latviešu strēlnieku pulki tautas pašapziņas celšanai, tādēļ ne mirkli nešaubāmies savā nedēļas nogales izvēlē.

Babītes mežu stigas sakārtotas un pareizas, brīžiem centīga skolēna rūpībā savilktas taisnas notekgrāvju līnijas, kuras šajā zaļās ziemas mitrumā pārplūdušas, duļķaini mānīgi dziļas. Te arī pirmajā lēcienā pār grāvi zābaks pazūd zem ūdens krietnus desmit centimetrus, tomēr solis tik ātrs, ka ūdens nav ticis iekšpusē (vismaz tā liekas).

Iešanas temps nav Vērmanīša pastaiga, beigās savelkot kopsavilkumu uzrādās 4,6 km/h, bet brīžam pat 8 km/h un tas ir ieskaitot posmus kuros, paklūpot aiz ciņiem un izvairoties no slīkšņām, bridām cauri Tīreļa purva dūksnājam.  Lai saprastu, kas ir purvs, Aivars mūs vilina uz kā pirmo ieplānot Rāvāja purva ezeriņu. Kā negaidīts šķērslis ceļu apstādina kārtējais notekgrāvis. Pāris glumu baļķēnu "tiltiņš" neuzrunā grupas vadītāju, tādēļ dodamies tālāk, gar taisno ūdens lāmu, kas nu jau pamazām sāk pārvērsties mazā upītē, platāks un platāks. Daļa grupas tomēr ir kaut kur tikusi pāri, tagad mūsu virzīšanās vācu pozīciju virzienā notiek jau plašākā frontē, jāapvienojas. Papildinām kritušu koku pāreju ar vēl pāris stumbriem un nu jau arī pārējā grupa ir purva pusē, varam doties iekšā augstajā purvā, ienaidnieks mūs noteikti no šīs puses negaidīs...

Uzvarētāji šajā ceļa posmā ir tie, kas nākuši gumijniekos. Kājas brīžam iegrimst mīkstajās sūnās un ūdens sniedzas līdz pat potītēm, bet skats, kas drīz atklājas pār ezeriņu ir tā vērts, gludais klājs vietām ņirb sīkiem vilnīšiem, bet krasta tuvumā izvietojušās pāris mazas saliņas ar purvam netipiski garu bērzu, kā vientuļu palmu neapdzīvotu salu klišejās. Kā bērna prieks salasīt riekšavu Janvāra dzērveņu nākamajam iešanas cēlienam, liek mums ik pa mirklim apstāties.

Kad esam jau ārā no Rāvāja un krietns brīdis jau iets, caur izcirtumiem un koku galotnēm sāk lutināt ziemas skopie saules stari, garās ēnas sāk kustēties lēnāk un laiks mazai pauzei tieši pie Valmieras un Bauskas pulku apmešanās vietām un tad jau uz priekšu, virzienā uz "Vācu valni” — ap 30 km garu nocietinājumu pāri Tīreļa purvam no Ložmetējkalna līdz pat Olainei. Toreiz, pirms 100 gadiem tas bija uz baļķu pamata uzbērts augsts (vietām pat 2,5m) zemes valnis, šodien tā ir relatīvi sausa taka, kas taisnā līnijā iezīmē kādreizējos landvera nocietinājumus.

Ziemassvētku kauju vietas 2m augstais "Vācu valnis"
Ziemassvētku kauju vietasVācu valnis pēc 103 gadiem
Ziemassvētku kauju vietas Latviešu strēlnieku ierakumi
Ziemassvētku kauju vietas Ložmetējkalns, 1917 gadā

Esam punktā, kurā Bauskas un Valmieras latviešu strēlnieku pulki tumsas un sniega vētras aizsegā, tiem laikiem netipiskā operācijā, pilnīgā klusumā pielavījās un pārsteidza vācu karavīrus nesagatavojušos, pārrāva fronti. Pie piemiņas zīmes skan "Div'dūjiņas gaisā skrēja, Abas skrēja dūdodam's" ... caur apziņu izskrien sen lasītais, muzeju bildēs redzētais, nupat lieliskajā "Dvēseļu Puteņa" ekranizējumā izjustais.  Vien attālināti un reizē tuvi spējam iedomāties, kā šeit reiz tapa mūsu vēsture.

Dodamies tālāk cauri Tīreļa purvam, latviešu strēlniekiem tajā tālajā ziemā bija nepieciešamas 5 dienas, lai izietu šo ceļu. Mums arī nav viegli - purva ciņi un ūdens piesūkusies sūna viegli šūpojas zem kājām, liekot tām iegrimt dziļāk, līdz pat puslielam. Brīžam starp sūnām spīd ūdens lāmas. Sāk mirguļot sasaluša sniega pārslas, vējš tās rauj pār sīko priedīšu klajumiem, kā cenšoties radīt attālinātu nojausmu par sniega vētru, nav pārliecinoši, drīzāk rada veltas cerības par īstu sniegu.

Vēl tikai pēdējais šķērslis - notekgrāvis un jau esam ceļā uz Ložmetējkalnu, kas arī ir mūsu šodienas Ziemassvētku kauju ceļa beigu punkts.

Paliek vēsi, līdz Lāču maizes ceptuvei, kur esam atstājuši savus auto vēl krietni 6km ko iet, dodamies ceļā, lai līdz tumsai uzspētu būt mājās. Ceļš līdzens, solis raits, bet kaut kā trūkst, iegriežu kāpas paugurā, nu jau labāk, taka vijas te augšup te lejup. Paejam garām "Krievu Ložmetējkalnam", nu jau maršruts sāk pārklāties ar šurp nākšanas ceļu, tas vairs neliekas interesanti (Aivars atpalicis un nav kam paprasīt padomu), tādēļ savā @KidsHike komandā izlemjam - iesim "taisnāku" ceļu. Kā par brīnumu,  mums pievienojas arī pārējie gājēji, laikam jau iet pa vecajām sliedēm netīk arī citiem.

Juniors pieņēmis izaicinājumu "ietaupīsim kādu kilometru" dodas visiem pa priekšu taisni izcirtumā, pāri kritušu koku saknēm, cauri brikšņiem uz pretējā pusē redzamo meža audzi. Šis ceļa posms mums turpinās tīri pēc kompasa un ar cerību, ka priekšā negadīsies kāds grāvis, kuram nav iespējams tikt pāri (karte gan uzrāda, ka tādu var būt vismaz pieci). Brīžam meža traktoru izbrauktas dubļainas sliedes, te brīžam sulīgi zaļa sūna drūmu, kā no šausmu filmām izceltu egļu biezoknī, ezeriņš ar platiem kanāliem, kas iepletušies tam apkārt kā astoņkāja taustekļi. Nu re, esam arī pie viena tāda apstājušies, pāri nepārlēkt, nogāztu koku tuvumā nav, kreisajā pusē kaut kādi sanesumi, ir cerība uz bebru aizsprostu, dodamies tā virzienā - hei ceļš, lielisks grantēts meža ceļš, kura manā kartē nav un virziens tam pareizais. Esam ietaupījuši vismaz 3km, šoreiz taisnākais ceļš tiešām tāds arī izdevās :)

Tik atgriežoties mājās aptveram, ka šīs ir tās pašas dienas, kad pirms 103 gadiem risinājās "Dvēseļu putenis" aprakstītie notikumi, vienkārši kalendārs nobīdījies un Ziemassvētki tagad ir tuvāk īstajiem saulgriežiem nekā togad. 

Do NOT follow this link or you will be banned from the site!