Rudens krāsas Velna zemē

Salīdzinot ar Kornetu Drusku pilskalnu, Raadi tāds 176,7 metru nieks vien ir, pat otrā senā ledāja zemledus strumes pirms 15 tūkstošiem gadu izgrauztās gravas malā esošais Vizlas kalns ir augstāks. Toties pieskaitot 24 metrus koka torņa, mums paveras lieisks dzeltensārts skats pār ezeru virteni un tālu rudens noskaņu horizontu visās debess pusēs. Gleznotājkalna skats pār Gauju, protams, ir fascinējošs, tomēr summējot to ar sastrēgumiem un "grūstīšanos" Siguldas rudens takās, Peļļu gravas rudens ir laba alternatīva pastaigām pa sārto lapu paklāju.

Stāvvietā mūs sagaida tikai viens auto un tas arī ir ar LV numuru, kaut kur tālāk torņa virzienā dzirdamas bērnu čalas. Secinājuši, ka esam aizmirsuši mājās izdrukāto karti, dodamies ceļā. Pirmais mērķis - skatu tornis atrodas tepat blakus rokas stiepiena attālumā. Paganamaa skatu tornis ir pamatīgi būvēts, praktiski nevienā pakāpienā, skatoties lejup, neizdodas redzēt apakšējos stāvus, kāpjot augšā drošības sajūta nepamet ne mirkli. Meitenes šodien veiklākas par citiem un torņa augšējo laukumu sasniedz pirmās. Skats pietiesi iespaidīgs, cik vien tālu sniedzas skats - rudenīgi meži un dzelteni sārti pakalni, Latvijas pusē sevišķi augsti izceļas sešus kilometrus attālie Drusku pilskalns, Dzērves kalns un Leģeņu kalns. Nedaudz tuvāk zilgmojas ezera gals, tas lielākais no šodien sastaptajiem - Ilgājs.

22 ar pusi metrus dziļais Ilgāja ezers bezgalības zīmes formā stiepjas aptuveni kilometra garumā. Ezerā, Latvijas pusē, atrodas neliela akmeņaina sala, kas pēc nostāstiem radusies, kad velns pār Ilgāja ezeru gribējis tiltu pārlaist. Divus akmeņu klēpjus jau aizstiepis un ar trešo ar būtu bijis pāri ezeram, bet gailis iedziedājies un akmeņi no velna milzu bikšu starām izbiruši akurāt, kur sala tagad.

Protams, meitenes savas cepures atstājušas mašīnā. Rudens vēji pluinī matus uz visām pusēm, vaigi sāk strauji sārtoties. Mazā Līna tiek pie vecīša buffa, ausis siltumā un aizvējā. Varam iet takā apkārt ezeriem. Nākot uz torni, ceļā pamanījām norādi, kura tagad noder, kā sākuma atzīme mūsu mazajam bērnu pārgājienam.

Viegli noskalojamā grunts stāvajā ielejas malā sāka skaloties vairāk nekā pirms simts gadiem no maza meliorācijas grāvja. Gadu gaitā mazajam strautiņam pievienojās kūstošie pavasara sniegi un nu jau Suur Liivakraav (Lielais smilšu grāvis) ir 150m garš un 50m plats, veidojot 40m dziļumu. Takas kritums ir pamatīgs un lieti noder tās malā izveidotā atbalsta virve, pretējā gadījumā bērni lejup ripotu kā siera rituļi Brockworth ciemā.  Lapu paklājs lejupiešanu nepadara vieglāku, bet drosāku gan, ja nāksies krist, kritiens dzelteno lapu pēlī būs mīkstāks un jautrāks.

Taka vieknārša, zīmes ir gan igauņu gan latviešu valodā, vietām gan latviskās ir nojukušas un rāda nepareizu virzienu, skrūvējums atlaidies un plāksnīte novietota uz nepareizās pamatnes. Igaunijas pusē tā vijas gar pašu ezera krastu, kas brīžam rada šķēršļus bebru aktivitātes vietās, kur krustu šķērsu sagāzti pamatīgi koki. Rudenī ejot kājas nedrīkst celt augstu, tās strauji jāšļūkā, lai ik solī paceltu gaisā krāsaino sauso lapu mākoni, bet biezākās vietās tās jāmet gaisā lapu salūtu taisot, smiekli un prieks garantēts.

Tuvojoties Latvijas krastam 200m no pamata takas ir Vorotkas kalns, kura piekājē atrodas Igaunijas valsts  arheoloģijas piemineklis - Vorotkas 11.-12.gs. senkapi – akmens krāvumi.

Kas gan par pārgājienu bez maltītes. Esam ienākuši Latvijā, te arī ezera krastā galds ar krēsliem. Vasaras novakārā idilles pilna vieta (te arī Dabas māja), saulriets, kas pazūd aiz ezera pakalniem noteikti liek sirdij izkust. Bet šodien pār pakalna pļavu skrien auksts austrumu vējš, kas rīt atnesīs pirmo šā gada sniegu. Termosa karstais ūdens uz gāzes plītiņas sāk ātri burbuļot, iemaisām Rimi "kartupeļu biezputru ar pienu", tā mūsu komandai garšo vislabāk, vēl tik jāuzcep desiņas un maltīte var sākties. Jāēd atri, jo ledainais vējš netaupa ne pirkstus, ne ēdienu, kas tā vien liekas, ka kopā ar siltumu ātri zaudē arī savu pārgājiena pievienoto vērtību.

Te ezera pakājē sākas kāpiens 182m augstajā Vizlu kalnā, laikam jau gājēju te gana daudz, tādēļ takai izveidots apkārtceļš, lai nebūtu jāiet caur tuvumā esošo māju pagalmiem. Tālākā taka ir diezgan plata, grntēta, to vienkārši varētu iet arī ar bērnu sporta ratiņiem, Igaunijas pusē gan tas nebūtu tik vienkārši iespējams, sevišķi dēļ bebru (ne)darbiem. Pie Palpiera ezera (te arī akmens, kuru ziedri esot uzvēluši virsū naudas lādei, lai to paslēptu no krievu karavīriem)  aļņa skatu platformas taka turpinās pa mašīnu iebrauktu meža ceļu, kas beidzas ar šķērskoku pie Peļļu mājām. Taka pagriežas pa labi tumsā egļu audzē un slaidā lokā gar dīķi turpinās vēl metrus 200, kad jāgriež pa labi iekšā mežā, nedaudz tālāk pa taku redzama maza informācijas plāksnīte ar ielejas aprakstu. Šo krustojumu mēs veiksmīgi palaižam garām, bet tā kā sāk krēslot un radusies sajūta, ka ejam prom no mērķa, tad veram vaļā telefona karti un mēģinam saprast virzienu.

Kāpiens lejup pa gravas nogāzi aizvijas slaidā lokā, krāsainām lapām iezīmējot te ķlavu, ozolu, te lazdu audzes. Lai arī ir krietni lēzenāks nekā Igaunijas smilšu grāvī, bet garāks gan, kas ļauj ieskrieties un priekā par acīm redzamo tuvošanos noslēgumam, sasniegt ezerus. Starp Peļļu ezeru un Smilšāju nedaudz sireāla, meldros paslēpusies Latvijas / Igaunijas robežas šķēršošanas vieta, šauru esam atkal Igaunijā. Smilšājs ir dzidrākais no šo ezeru ķēdes, ūdens caurredzamība ir 3,7 metri. Ārā no gravas rāpjamies pa Mazā smilšu grāvja stāvo malu. Pirms daudziem gadiem bērni, ejot uz ezeru peldēties, nostājās uz Smilšu grāvja malas, ieskrējās un nobrauca lejupa līdz mīkstajai ezera pludmalei kopā ar visām smiltīm. Mums jākāpj augšā, brīžam rāpus, brīžam turoties pie mammas zābaka malas, nepamet sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ nāksies velties lejup un atkal meties rāpus, tā drošāk. Straujais kāpiens augšup pašā pārgājiena nobeigumā, liek aizelstis un brīdi atpūsties, skatoties ezera atspulgā, kas vakara krēslā izlauzies caur egļu zariem vīd tur lejā Robežgravas dibenā.

Pārgājiens bērniem

• Taka vienkārša, apļveida, bērniem piemērota, Latvijas pusē var izmantot ratus
• Igaunijas pusē ir vairākas takas. Apkārt ezeram viena, bet to iespējams iet dažādiem ceļiem, mēs gājām īsāko.
• Izskatās, ka stendos redzamais kartes maršruts atšķiras no dabā patreiz aktuālā, bet norādes ir izliktas, nomaldījāmies tikai vienā vietā.
• Igaunijas puses taka patika labāk, kā Latvijas par taku nosauktie meža ceļi. Būtu interesantāk, ja taka vītos tuvāk ezera krastam arī Latvijas pusē.
• Robežas (robežstabu) tuvums rada mazliet aizliegtā sajūtu, ne katru dienu nākas šķērsot robežu meža viducī.
• Smilšājā Igaunijas pusē ir peldvieta ar ģērbtuvi.
• Latvijas pusē pie ezeriem ir iespējams izīrēt gaumīgus namiņus dabā.