Karula 20 sniega krāsas

Solvita, acīm dzirkstot, saka: tas būšot ievads "meža terapijā" . Nākamie šā veida pasākumi esot plānoti Rīgas tuvumā, jeb, no mūsu pagalma skatoties, "tālumā", tādēļ, lai arī iepriekš pētot tuvējās takas par šīm esmu bijis diezgan skeptisks, viegli piekrītu doties Karula nacionālā parka sajūtās. Mazākais nacionālais parks Igaunijā izvietojies Kaikas paugurainē, kur gandrīz aiz katra paugura ir savs ezeriņš, te tādu ir 60. Ziemas baltumā satiksim tik vienu no tiem, lielāko Ehijerves ezeru, pārējie pazuduši sniega vētras sanestajās kupenās.

Rīta cēliens sasteigts, bet no pagalma izbraucam neparasti precīzi, Waze rāda, ka nozīmēto vietu sasniegsim ar 5min rezervi, lai gan parasti mēs esam 15 minūtes mīnusā, ko tad nu cenšamies iedzīt ceļā.

Sniegota ceļa baltums,  nedaudz grants sajaukts baltums, kas brīžam mijas ar ledus spulgu

Ar nelielu nomaldīšanos un vietējo palīdzību esam atraduši tikšanās punktu, tomēr autostāvvietā gaidītā rosīgā pulciņa vietā vientuļš auto ar Latvijas numuriem. Izrādās otra daļa grupas iestrēgusi kaut kur Cēsu pusē un solās būt vien pēc divām stundām. Šādas perspektīvas apmulsināti ātri pieņemam lēmumu - vai ta pirmo reizi ar plinti uz jumta, dosimies takās paši. Vienīgais mīnuss šajā lēmumā, paļaujoties uz citu pārgājiena vadītāju, iespējamie maršruti nav pētīti, kur nu vēl iezīmēti kartē.

Lai arī Karula parks nav liels, tie tomēr ir 123km² mežu, pauguru un sniegotu lauku, kurp doties īsti nav skaidrs. Pēc dažu kilometru brauciena info centra virzienā ieraugām gājēju bariņu, kas piestājuši atpūtas vietā - tad jau šī būs īstā vieta, kur sākt arī mums. Izskatās, ka neesam kļūdījušies, esam trāpījuši Kondimootor izturības pārgājiena trases kontrolpunktā. Tieši šodien viņi organizē 30/50 km izturības pārgājienu nacionālajā parkā. Kāpēc ziemā? Tādēļ ka šajā laikā visi Karulas lāči ir devušies ziemas miegā ;)  Savukārt mums tas nozīmē iestaigātu taku un nav sevišķi jāsatraucas par kompasa neesamību.

Puteņa aizmiglotais baltums. vaigi nedaudz sūrst un sniegu redzi caur pievērtām skropstām

50km maršruts vieglam pēcpusdienas pārgājienam pēc ilgāka pārtraukuma sevišķi nekārdina, bet gan jau atradīsim, kā to saīsināt ar kādu shortcut. Pēc īsas sarunas ar pasākuma atbalsta komandu, sākam kāpt priekšā gājēju atstātajās pēdās, augšup uz Tornimägi (Torņa kalns 130mvjl) virsotni. Torni gan neredzam. Kājas dziļi iegrimst sniegā, bet lai liktu nākamo soli, zābaki jāceļ augstu pāri sniega sanesumam. Pār lauku vēja brāzmas atnes lielas baltas pārslas, kas ātri vien sakrājas pāri ausīm uzvilktās cepures dzijas rakstā.

Sasniedzot meža nomali, vaigi jau sārti, un tā vien gribas novilkt pirmo apģērba kārtu, bet pāri laukam skrienošais sniegs nemaz nav tas patīkamākais ceļabiedrs. Mežā taka paliek līkumotāka, bet krietni vieglāk ejama, sniegs nav tik biezs un vairāk izstaigāts, cietāks. Koki sasegušies sniega villainēs, zemu noliekuši savus zarus kā meklējot lielāku kupenu, kurā atgulties līdz pavasaris atkal atplauks lapās. Ceļa zīmju nav daudz, un tās pašas ik pa brīdim nomaina sākumā noskatītās krāsas. Ja nebūtu pamatīgi iestaigātā taciņa, mēs ātri vien zaudētu pavedienu un taku pārgājiens viegli pārvērstos džungļu piedzīvojumā.

No zariem krītošais baltums, kad ar nolūku vai bez tā sapurini nolīkušu koku un balts sniegs, atbrīvojot saspringtos zarus aizbirst tev aiz apkakles, visjautrākais baltums

Zem sniega kupenām takas vijumu neredz, bet par tās esamību liecina pāri slīkšņām izvietotie tiltiņi, kas kā atgādinājums par civilizācijas esamību pēkšņi iznirst nekurienes vidū. Laikam jau krītošo sniega pārslu pastiprināts klusums visapkārt ir neparasti dziļš, nedzird ne šosejas, ne lauku/mežu darbu trokšņus, reizēm tik, neticis galā ar sniega svaru, nosprakšķ kāds koks, vai pavasara gaidās attapis putnu pāris paplosās augstās apses galotnē.

Ik pa brīdim mūs apdzen taku gājēji ar numuriem uz simboliskajām mugursomām, tere, tere tulemast, smaids un viņi jau pazūd aiz nākamā takas līkuma, ir jau ar, kur steigties, viņiem priekšā vēl vismaz 35 km. Iznākot no meža uz platāka ceļa, dažs pat metas vieglā riksītī, līdz pēdējie apdzinēji pāris kilometros ir pazuduši no mūsu acu loka, bet platais ceļš, pārklājies reti krītošo sniegpārslu segu, vairs nav labs orientieris izturības pārgājiena virziena noteikšanai. Lai nu kā ar tām takām, jāskatās pulkstenī. Ja gribam pa gaismu tikt līdz auto, kuri palikuši stāvvietā, aptuveni pulksten 14:00 jāsāk saprast, kurā virzienā ejam, tad līdz tumsai būs palikušas vēl 3h. Pirmais pagrieziens pa kreisi, un it kā arī iestaigāti soļi sniegā liecina, ka esam sasnieguši tālāko ceļa punktu, tagad tik neliels loks un "kaut kur, nezin kur" būs arī atpakaļceļš. Pauguru pauguri līdz pat horizontam veido baltus sniega cimdu rakstus, kas caurvīti mežu kailajām galotnēm dažādā baltuma toņos, te tuvāk, te tālāk saplūst ar caurajām debesīm no kurām birst lielas, retas sniega pārslas.

Ezera ledus baltums aizvijas tālu, tālu un beidzas kaut kur debesīs, jo pāreja starp ezeru un cauro sniega mākoni nav sataustāma

Pēc meža klusuma Ähijärv (Ehijerves) ezers sagaida mūs ar sniega brāzmām un baltā ledus klāju, kas pēc metriem 20 jau ir saplūdis ar debesīm vienā lielā baltumā. Lai arī krastā ir ugunskura vietas un diezgan lādzīga lāvu nojume, vējš pūš tieši iekšā, tā ka pat visas atpakaļ savilktās drēbju kārtas neglābj no stindzinošā aukstuma sajūtas. Pēc īsas pusdienu pauzes, kurā nosnausties nemaz i negribas, ātri atpakaļ uz mežu.

Telefonā iezīmētā karte beidzas ar strupceļu virzienā, kas ved prom no mūsu mērķa, tas nozīmē, ka vajadzēs šķirties no skaistā priežu sila ieskautā ceļa un doties nezināmajā cauri mežiem un pāri laukiem, cerībā, ka priekšā nebūs kāds no 60 ezeriņiem. Ledus un ūdens izklaides šodien nemaz nekārojas, lai gan sārtie vaigi un sakarsušās delnas saka, ka varētu gan pārbrist kādu mazu upīti, nu tā - spirgtumam. Meža cietais sniegs beidzas līdz ar meža malu, kur pāri kārtējam elektriskajam ganam atkal esam sniegoti balta lauka malā. Priekšā kalns, varbūt aiz tā jau varēsim redzēt skatu torni, kas atrodas mūsu atpakaļceļa malā? Nekā, kad esam sasnieguši kalna un meža malu, atkal sniegots lauks, bet nu jau cik vien acis tāli rāda. Nojausma, ka atkal jābrien kā stārķim upes palienē, augsti cilājot kājas, neiepriecina, bet ir tikai divi varianti - iet vai neiet, bet izvēles nav - ejam.

Karstais baltums veidojas, kad ceļus sāk dedzināt mugursomas svars, bet novilkt drēbju kārtu nevari, jo pār lauku ieskrējies vakara vējš mēģina ielīst pa piedurkņu spraugām

Pāri laukam ejam kā gājputni tālā ceļa kāsī, ik pa gabaliņam nomainot līderi, jo pirmajam gājējam soļa "kritiens" sniegā ir visdziļākais un elpa ātri kļūst smagāka, un gaita pavisam gausa. Kaut kur sniega vētrā starp kokiem redzam Mäekonnu skatu torni  (25m augsts koka tornis), tas ir vien kādus 300m no mums, bet sniega bridiena nogurums un doma, ka no torņa tik vai tā šādā laikā neko nevarēs redzēt, liek atlikt tā apmeklējumu uz citu reizi (pareizi vien ir, atbraucot mājās pārliecinos, ka tas apledojuma dēļ ir apmeklētājiem slēgts).

Baltā vētra - Tu redzi savu mērķi tikai brīžiem. Tas parādās, te zūd aiz vēja nestu pārslu brāzmām

Izskatās, ka esam uz pareizā ceļa. Lai arī sniegs ir diezgan sasnidzis un sapūsts, caur tā virskārtu brīžam vīd daudz iestaigātu pēdu nospiedumi, šeit savu priekšpusdienas cēlienu pavadījuši izturības gājēji. Arī mājas ceļa malā vairāk, bet viss liekas pamests un auksts, nevienā logā nespīd gaisma, neviens auto nepabrauc garām. Līdz ar tumsas iestāšanos tepat, aiz Rebäse muižas pēršanas akmens krustojuma gaida mūsu iesnigušie auto.

Bērniem

• takas apzīmējumu nav daudz, tie ir juceklīgi, ja vadies tikai pēc norādēm ir iespējams nomaldīties
  
• vasarā šis būtu skaists gājiens cauri mežiem pa augšup lejup takām
  
• ziemā, jāizvērtē savas spējas. Nav viegli, sevišķi, ja sniega sega bieza, ņem vērā, ka šeit uz ziemeļiem sniegs var būt arī tad, kad Rīgā visu dienu līst lietus
• ir vairāki skatu torņi, ugunskura vietas
• tās nav Siguldas tipa pastaigu takas, ar bērnu ratiem būs grūti, ja nu vienīgi izvēloties braucamo ceļu posmus