Tukums - Ķemeri

Vilcienā nevēlamās sēžamvietas iezīmētas ar krustiem, bet mūsu mājsaimniecībai, ne pārāk pilnajā vagonā, pietiks ar vienu sēdvietu bloku. Tukuma tukšā stacija un ielas nedaudz mulsina. Savos "laukos" cilvēkus praktiski neredzam, tomēr mēs taču atbraucām uz pilsētu, bet šeit tik pat tukšs, vienīgi garāmbraucēji nedaudz izbrīnītu, varbūt nosodošu skatienu nopēta mūsu mazo mugursomnieku komandu. Nekas, tepat pie Statoil jau mūs un pilsētas ceļi šķiras, dodamies iekšā mežā. Tur sastopam vien aktīvos meža skrējējus, velo braucējus, bet tie ar mums uz viena viļņa, tādēļ drošā, rekumendētā attālumā var pat pārmīt kādu vārdu, sasveicināties.

Maršrutā purvu un platu upju šķērsošanas šoreiz nav plānotas, tomēr Latvijas daba ir gana mainīga, lai kartes iezīmētais mežiņš tomēr izrādās dūksnains, ciņiem klāts purvājs, tādēļ brīžiem, kad zābaks līdz potītei iegrimst mīkstā kūdras slānī, esam tuvu slapjām zeķēm. Tukuma apkārtne rādās gana pauguraina, lai kājām būtu ko just. It kā nejauši, bet iznākam pie lielā Miķeļakmeņa, kas pieplacis zemei, kā meža kaķis pirms lēciena, tomēr ļauj uzrāpties tā saulē sasilušajai mugurai ikvienam interesentam. Ik pa brīdim ceļu aizšķērso vējgāzes, kas krustu šķērsu sakritušas, raibas šalles pinumā, izslējušas debesīs augstu nolauztas celmu šķembas kopā ar dumbrāju ūdens klajumiem, rada nedaudz spocīgu iespaidu.

Augšup, lejup, lecot pāri strautiņiem un grāvjiem, cauri tikko plaukušiem krūmiem, nemanot kājās ielavījies nogurums. Pēc 13km esam klāt pie Valgumezera, te arī plānotā maltītes pauze. Debesis strauji nomākušās, bukstiņputru brīžiem papildina sīki krusas graudiņi. Daļa komandas nomaina zeķes. Sausas kājas, sausās zeķēs labs garants drošai iešanai.

Tālāk mēģinām virzīties gar ezera krastu. Nav viegli, te ceļu aizšķērso biezi saauguši krūmi, te privātīpašumi, kas iespiedušies krasta niedrēs, un to īpašnieki, kas aizdomīgi noskatās uz tādiem pasaules klaidoņiem kā mēs.

Tepat pie auto stāvvietas avota gravā sakrituši 4-5 lieli krāsaini maisi, rūpīgi sasaiņoti, akurāti, aizsieti, bet grāvī ... . Paziņojam videssos,lv , katram savas spējas.

Pirmā pasaules kara atskaņas ceļa malā iegravētas lielos kapakmeņos, te dus 36 vācu un tik pat krievu karavīri, vēsta apsūnojis uzraksts vācu valodā. Tepat arī paslēpies Geocaching punkts.

Apdzīvotas vietas zīme Klapkalnciems, kas parādās aiz līkuma nedaudz iepriecina - pirmais ceļa posms būs pieveikts. Tomēr plānotais ar reālo nesakrīt, jūras krastu sasniedzam ar atzīmi, ka noiets 21km, tas nozīmē, ka 30km neiekļausimies. Juniors sāk apsvērt iespēju par evakuāciju no maršruta, sak es, pārvarot sevi, parakstījos uz 30, bet nu jau izskatās, ka būs vairāk un pēdas arī sāp. Tomēr tuvākais punkts, kur to reāli izdarīt ir Jaunķemeri. Tas nozīmē vēl tikai garām tam ragam un tad vēl nedaudz, nu kādi seši kilometri (cerams).

#NavJauGrūti pelēkais maiss piesiets pie mugursomas kūļājas gar kājām, ik uz soļa "masējot" augšstilba divgalvainos muskuļus. Kāpās vējš rauj nost no takas, līdz pie Somu Jēgeru piemiņas vietas nolemjam kāpt pludmalē, meklēt laimi tur. Tur vismaz saule spīd baltajā smiltī. Un patiesi vējš izrādās skrien metrus 10 augstāk un pludmale ir patīkamāka iešanai. Te saulītē izlaidies snauduļo ronēns, kas vien paver aci, kad attālināti ejam tam garām, un, nesajutis briesmu garšu, drīz, viegli nožāvājies, to aizver.

Gausā jūdze sevi attaisno par visiem 100. Ragciema rags negribīgi tuvojas, reizēm garām paiet nūjotāji vai nošvirkst velobraucēju riepas, nedaudz tālāk pie kāpas tēvs māca saviem mazajiem noturēt gaisā kiteboard treniņu pūķus. Brīžiem ejam atpakaļgaitā, tad augstu cilājot kājas, te platākus soļus, lai tik pamainītu slodzes un piemānītu sāpi, kas viltīgi cenšas iemājot te vienā vai otrā kājas locītavā, muskuļos. Ragciema pludmalē vējš iegriezies no muguras, iešana, līdz ar garām skrienošiem smilšu graudiem, kļūst vieglāka. Juniors joprojām plāno, kā evakuēties.

Starpiņupīti neforsējam, bet gan iegriežam uz Kaņiera ezera līmeni regulējošo dambi. Lapmežciema veikalā esam gatavi sevi palutināt ar saldējumu. Lai gan nu jau esam sarēķinājuši, ka līdz galamērķim ir vēl vismaz 12km gājiena, vai nu cukura līmeņa pieaugums vai apziņa, ka ir iespēja paveikt maratona distanci 42 km un195 m tieši šodien, junioram atgriež pārliecību par sevi un tiek pieņemts lēmums iet līdz galam.

Pār Melnezeru romantiski spīd rietošās saules stari, kuru vilināti ezera stāvvietā strauji savu audi iegriež puisi ar pārlieku sakrāsotu dāmīti. Saskatāmies ar neviltotu smaidu, ja viņi zinātu cik daudzkārt vērtīgāks ir šāds saulriets, ja līdz tam ir atnākts kājām, nogurumā un savstarpējā uzmundrinājumā. Bet gan jau kādreiz tas šādā vai citā veidā atnāks arī viņiem ;)

Tepat jau Ķemeri, kas pirms vasaras steidz uztrenēt savu "sešpaku", lai tūrismu (šogad droši vien izteikti vietējo tūristu) skatiem parādītu sakoptu parku, jaunu Ķirzaciņas paviljonu, minerālūdens dzeršanas vietu, ūdenstorni ar skatu laukumu un cerams kafejnīcu. Kā ar multizinātnisko dabas centru? nezinu, bet cerams to šī krīze neizsvītros no Jūrmalas plāniem.

Tālruņa kartes aplikācijā Ķemeru dzelzceļa stacijā rāda vairāk kā 42 km un 600 metrus (Hardija Garmin gan sola vēl par 2km vairāk). Maratona pasaules rekords ir 2.01:39, mums tas prasīja 12 stundas, toties mēs nesabrukām bez dzīvības, kā to vēsta leģenda par Feidipīdu.

Bērniem? Nu nezinu, bet kā izaicinājums padsmitgadniekam būs pieņemami. Sevišķi, ja tiek dota atkāpšanās iespēja, tajā pat laikā vilinot ar pašlepnumu un maģisko vārdu Maratons. Pateikt vectēvam, klasesbiedram vai fizkultūras skolotājam, ka brīvdienās esi nogājis 40km - "Jā, malacis, daudz", bet ja teiksi, ka esi paveicis Maratona distanci, tas skan jau iespaidīgāk, pat, ja sarunu biedrs nemaz nezin, ka tas ir tik vien kā nieka 2 km vairāk :)

Galvenais ērti apavi, lieki zeķu pāri un nepārspīlēt ar tempu, gribas apsēsties, apsēdies, gribas ko apēst, apēd, lieks saldums arī nenāks par ļaunu. Un sarunas, sarunas ceļu saīsina, padara to vieglāku.

p.s. Ak jā, ja man kāds pirms pārgājiena teiktu, ka iesim 42km, nez vai es piekristu un juniors jau nu noteikti, pagrozījis pirkstu pie deniņiem,  atteiktos uzreiz, bet, ja apstākļi spiež, mēs varam :)