Rudens lapas Sedas krastā

Iepriekšējās dienas Valda Atāla un Zanes Bērziņas koncerta atskaņas ievilkušās līdz pat pusnaktij, miegs un nogurums pārņem ātrāk nekā pievārēti tie padsmit pakāpieni uz guļamistabu.

Modinātāja zvans vēl nav noskanējis, kad Čiepa jau pāris reizes uzlēkusi uz durvju roktura, aicina izsniegt viņai brokastu devu. Šī laikam vienīgā reize, kurā nepukojos uz viņu, jāceļas. Jāpabaro kazas, suņi, jāsasmērē sviestmaizītes ceļam un tad uz Zīleskalniem, kas pie Līvena grāvja Sedas krasta kāpā. Iepriekšējās dienas tik aizņemtas, ka tā arī nesanāca pārbaudīt ūdens līmeni pēc lielajiem lietiem, bet gribas iziet šo pirms pāris gadiem iemēģināto stirnu taku. Pa šo laiku apkārtne diezgan mainījusies, gravas malu leknos zāles kumšķus nomainījis biezs krūmājs, lieti noder līdzi paņemtais zāģītis, lai vieglāk tiktu līdz pašam grāvim. 

Te nu tas ir 3,2 km garā Līvengrāvja lejas gals. Ūdens nav daudz, bet pārlēkt nevarēs, jātaisa baļķu tiltiņš. Pāris soļus aiz pirmā tecējuma otrs, pat platāks, bet te vienkāršāk - kritis koks, kuru pārzāģējot un nedaudz pārvietojot izveidojas samērā stabils veidojums, kurš izturēs pieteikušos 50 gājēju soļus, vēl tikai kartē atzīmēju "tiltiņu" atrašanās vietu un atpakaļ uz mājām. Jā, šis ir būtisks punkts šodienas stāstā - atzīmēju tiltiņa atrašanās vietu Google maps (aplikācijā, ko parasti neizmantoju).

Kārķu Tautas nams automašīnu ielenkts un arvien klāt brauc vēl un vēl, tā vien izskatās, ka Kārķi šodien ir tik pat pieprasīti kā Sigulda Zelta rudenī. Īsa uzruna un ceļš var sākties. Ciema parka taciņa, ceļš gar mikrorajonu un privātmājām, vēl neesam sasnieguši Kārķu robežzīmi, bet dalībnieki jau izstiepušies kādu 200 metru garumā.  Lai arī vadītāju komandu sadalām un mēģinām noturēt visus kopā, 60 gājēji ir daudz par daudz vienotam ritmam.

Tūžu krustojumā mēģinām ieturēt pauzīti, bet taisnais ceļa gabals ātro kāju īpašniekiem tikai ļāvis iesildīties un tie kā nemierīgi kumeļi pavasarī raujas uz priekšu, pretim jauniem izaicinājumiem, pirms lēnākie ir sasnieguši iekaltušo saulespuķu audzi. Triecienniekus, vieglā riksītī skrienot, noķeru tikai pie Zīļu meža, pēdējais brīdis, lai padarītu gājienu nedaudz sarežģītāku tiem, kas spēcīgāki, un pavērst pārgājienu citā virzienā - no kilometriem uz piedzīvojumu.

Raujam pa kreisi, iekšā mežā:

1. līkums nost no ceļa;
2. neiestaigāts ceļš;
3. izcirtums ar celmiem un mazākiem vai lielākiem šķēršļiem

varbūt izdosies samazināt atstarpi starp gājēju kolonas sākumu un beigām. Laikam izdevās, pie karjera stāvās sienas vairs nav tikai 10-15 "sportisti", bet jau krietni lielāks pulciņš. Tā kā ejam iekšā "meža bezceļa posmā" digitālajā kartē meklēju iezīmēto punktu, telefona zonas nav. Novērtējot sauli un aptuveno virzienu pēc atmiņas, dodamies iekšā mežā.

Patiesībā rudens mūsu platuma grādos ir īstais laiks pārgājienu sezonas atklāšanai. Daļa lapu vēju norautas veido mīkstu krāsu paklāju, zari atbrīvojušies no zaļās rotas vairs nav tik spītīgi un nemēģina taisīt necaurejamu sienu, bet tālumā var mēģināt noķert kādu orientiera punktu. Uz mirkli parādās mobilais tīkls un Google maps iezīmē punktu kartē uz kuru piedāvā braukt ar mašīnu, pie reizes sabojājot visu kartes izskatu ...
Ok, iesim pēc orientiera - augstākās koku galotnes, kuras varētu būt aiz Līvena grāvja gravas malā pie Zīļkalnu mājvietas augošās priedes. Sajūtas saka, ka iespējams nedaudz novirzāmies pa kreisi, bet mežs šķiet pazīstams, tās pašas otrā pasaules kara bumbu vai ierakumu bedres tik vien nav tās gravas. Toties ir liels klajums. Esam iznākuši Sedas palienē, kas nozīmē, ka jāturas tās malā un jāvirzās rietumu virzienā. Iespējams iepriekšējās dienas nogurums devis savu un tā arī neatveru saprātīgāku karti, kura varētu dot precīzāku atrašanās vietas koordināti, lai vismaz iezīmētu precīzāku virzienu. Te nu viņš ir, grāvis plats un dūksnaiņu, kā jau palienē, krastu. Jātiek pāri.

Pārlecu, nedaudz iegrimstot krasta melnzemes dubļos, pārējiem gājējiem liecu krūma zarus, tā kaut nedaudz nostiprinot pamatni un pats, ik pa brīdim izvelkot arvien dziļumā stiegstošos zābakus, palīdzu ceļiniekiem tikt pāri.

Parasti pārgājienos fotografēju un mēģinu noķert kādu video