Ņegas cepiens

Mūsu komandai savākties stundas laikā nav tas vienkāršākais pasākums, juniors vēl aizmidzis, kamēr uz plīts jau tiek organizēta brokastu tiesa un gatavotas pusdienu iestrādes. Istabā rūpīgās kaudzītēs pamazām kārtojas mugurā velkamās kārtas, šodien beidzot mīnusi. Lai nu kā Waze uzstājīgi ziņo, ka mums bija jāizbrauc jau pirms 12 minūtēm, bet cepures kā par spīti pazudušas, bet varbūt jau somā? Uz tirgu pēc iedomātās jēra gaļas vairs neuzspēt, jāiztiek ar veikala kakla karbonādes šķēlītēm.

Ir brīvdiena, ielas piepildījušās ar nesteidzīgiem svētdienas braucējiem, kas aizņēmuši abas joslas laiski virzās tuvākā lielveikala virzienā (katram savs), vienīgā cerība, ka citi "ēdēji" arī vēlu ceļas.

Tepat jau arī P85 šoseja un Ņega, vietējo saukta arī par Melderupi. Stāvvietā iebraucam pirmie, cik netipiski mums! Ķeguma HES ūdenskrātuve appludinājusi vecās labās Ņegas ieleju un izveidojusi Ņegas ezeru. Pēc brīža klāt arī pārējie feinšmekeri, plāns vienkāršs - dodamies gar upes kreiso krastu augšup pa straumi un pa labo krastu atpakaļ, kādā piemērotā vietā Ēdam Dabā.

Takas nav, ir tikai augstu egļu mežs, kas vietām izvagots izbijušu strautu atstātām gravām, kas nu HESa pārpludinātas. Kādas nedēļas atpakaļ te, iespējams, nemaz nevarētu iziet, jo izskatās, ka ūdens nesen atkāpies, atstājot vien izkaltušas dubļu lapas. -4*C, pirksti salst, bet, lēkājot pār avotu tērcītēm un staignām dubļu lāmām, apģērba virsējā kārta ātri vien jāvelk nost, paliek silti.

Pēkšņi uzkritušais sals mēģina nu izpausties visādās formās, te ezera līcīšos zīmē jaunu ledus kārtiņu (bļitkotājiem pietiktu, bet mēs pat nemēģinām), te no mitra zara izspiedis cukurvatei līdzīgu, sasaluša ledus kažociņu, bet tur zem krituša koka kūdras slānis izspiedis pārsteidzošas ledus sēnes.

Ezers pamazām pārvēršas plašā dūksnājā, kuram pa vidu līkumo pusotru, divus metrus platā upītes straume, brīžam tālumā, meldru lauka otrā pusē var dzirdēt straujāku ūdens skriešanu, bet visumā ūdens tecējums smilšainajā gultnē ir mierīgs un dzidrs.

Īsā ziemas diena sāk iegriezties otrajā pusē (saule šodien riet 15:48), jāsāk domāt par tikšanu otrā krastā, lai piemeklētu vietu gastronomisko izklaižu realizācijai. Brist? Varētu jau, bet varbūt ir kāds koks, kas pārkritis pāri upei, bebru saimes te ierīkojušas veselu ciematu, ik pa brīdim kāda koku audze pamatīgi apgrauzta un sagarināta, aizvilkta prom. Nekā, laipojot pār pieteku mitrajām palienēm esam nonākuši uz meža ceļa, kurš mūsu mazo Ņegu ieslēgtas divās caurulēs izlaidis sev cauri. Tā nu esam otrā pusē bez liekiem pārdzīvojumiem. Vēl tikai iepazīšanās ar bebru dambi, pār kuru vairākās vietās jautri burbuļo mazi ūdenskritumi, ejam tālāk, sarunas pieklust, gribās ēst.

Ugunskura vieta izraudzīta veiksmīgi, tepat sausi egles zaru smalkie gali iekuram un lielākie stumbeņi oglēm, nepaiet i pāris minūtes, kad Arņa un Ginta panna jau sakarsusi, vēlīgi gaida liellopu gaļas pikučus burgeru veidošanai. Mūsējā pannā uz gāzes degļa grauzdējas saulespuķu sēkliņas, tās salātiem garšas pastiprināšanai. Pats gatavošanas process mežā rit raitāk un jautrāk nekā sagatavošanās tam mājās vai veikalā. Kas nu kuram, kāds uz liesmas cep desiņas, kādam svaigi taisīti salāti, mēs esam tikuši pie sulīgām karbonādēm ar rīsiem un lapu salātiem. Abiem puišiem izcili burgeri ar svaigi apceptām maizītēm, kas ieziestas ar ābolu čatniju un izkusuša siera šķēlēm. Mežs pielijis kārdinošu dūmu un svaigi ceptas gaļas smaržu. Bebrus tas nevilina, bet vilki arī neparādās. Vēl tik saldajā ēdienā Inetas kaimiņienes ceptais Ziemassvētku kekss un Mariannas sagādāta augļu šokolāde. Lieliski! Šis noteikti ir jāatkārto, ēšana dabā ir tā vērta, lai noietu 7km un tad laiski nosalušiem pirkstiem baudītu turpat uz vietas tapušus gardumus.

Esam jau Ņegas labajā krastā, tas nozīmē, ka atlikuši vien pāris kilometri un būsim ārā no meža, kas šajā upes pusē vecu ierakumu un blindāžu vietu izvagots, vietām izcirsts, bet vairumā augstu egļu ēnā paslēpis, zaļām sūnām apaugušus paugurus. Eh, nepaskatījāmies kartē, tīri teorētiski varējām apiet Ņegai apkārt, tā vien 10km gara, bet šodien līdz ar saules rietu esam atpakaļ pie auto. Pārgājiens ar garšu ir beidzies.

Vai šo posmu var iziet ar mazajiem?

Jā noteikti, ar 4 gadniekiem noteikti, mazākiem varētu būt grūti tikt cauri labā krasta meža izcirtumiem un purvainajiem posmiem, kuros augstāki ciņi, bet, ja ir kāds, kas gatavs mazo nest, tad arī divgadnieks tiks veiksmīgi galā ar šo pārgājienu. Bet ugunskurs mežā un pašu uz zara ceptas desiņas, kas gan var būt labāks par šo ;)