Atrašanās vieta: N57° 2` 18.84", E27° 33` 27.0"

Sākuma posmā Siglovas taka labi iestaigāta, tomēr attālinoties no galvenajiem smilšakmens atsegumu slāņiem, takas vijums brīžiem pazūd sapinušos zaru murskulī. Bet Stiglovas dižakmens upes kreisajā krastā vispār tika atrasts nejauši, ne taciņas, ne norādes uz to nemanījām. Pie paša akmens gan atbalstīta informatīvā zīme.

Samērā klusa taka. Lai gan mūsu apmeklējuma laikā galveno aktivitāti izrādīja putni koku galotnēs, satikām arī pārīti, kas šurp bija ieradušies no Krievijas. Nav gan arī par ko brīnīties, Krievijas robeža šeit vien 10km, bet līdz Rīgai 226km. Tomēr, ja esat Balvu pusē, šī ir vieta, kurp noteikti doties,

Stiglovas taka ir īpaši ainaviska un ziemas zemā saule, vijoties caur koku galotnēm, to padara vēl romantiskāku. Upes tecējums attālināti atgādina Lojas upi Murjāņos, tomēr krasti nav tik ambiciozi, mierīgāki, bet un soļu troksnis pazūd sūnu zaļajā paklājā.

Stiglavas upes krastu smilšakmens atsegumi veidojušies aptuveni pirms 375 miljoniem gadu. Slīpi slāņotie baltie un brūni sārtie devona smilšakmeņi Stiglavas upītes krastos veidojušies jūras straumju ietekmē, tolaik šodienas Viļakas apkaimē viļņojās jūra,

Četrus metrus dziļa ala un upes kreisajā krastā - Stiglavas dižakmens.
Vairāki ar dzelzi bagāti avoti.
Šī ir viena no retajām vietām pašā Latvijas austrumu daļā, kur atsedzas Ogres svītas ieži.

Stiglavas gravai 2013.gadā bija piešķirts gada ģeoloģiskā objekta nosaukums.

Kopējais takas garums, mēģinot iziet abus krastus, abās ceļa pusēs, aptuveni 5km