Vilku gravas kanjons

Nu, un kā vienmēr, kad valsts sāk kaut ko būvēt, viss notiek lēni, bet pamatīgi. Tur, kur vajadzēja uzbūvēt bunkuru, sākumā parādījās būdiņa ar jumtu. Strādnieki sēdēja un domāja, kāpēc būvēt betona monstrus, ja ir tik daudz labāku lietu – piemēram, alus dzeršana, nohejbols vai iešana uz krogu.  “Es jums teikšu vienu,” Šveiks sacīja būvniekiem, kuri kārtējo reizi devās pusdienu pārtraukumā, kas ieilga līdz pat vakaram. “Ja mēs būvēsim tikpat ātri, kā es dzeru alu, tad varam būt mierīgi – tanki ieradīsies, bet tā līnija joprojām būs vien pāris projekta zīmējumi uz sagumzīta papīra, no kura noplēsts stūris smēķu uztīšanai. Varbūt pat izrotātas ar  kļūdām sarkanā, kā skolmeirstara piezīmes manā 3. klases burtnīcā!”

Tās vasaras rītā Šveiks pamodās lietus izmirkušā teltī. Debesis jau apskaidrojušās, vien dažas lāses riezi pa reizei nokrit no ūdens smagajām koku lapām un lēni sūcās caur saulē izdegušo telts jumtu, papildinot tā jau neērto gulēšanu uz sakņu izvagotās zemes. Kājauti un leitnanta Lukaša dāvātie šņorzābaki pie telts izejas gozējās pussprīdi dziļā peļķē, kas izspraukusies caur telts padilušo sienas vīli ieņēma stabilu pozīciju kopējā ainā, kas atklājās dižkareivja miegainajam skatam. Tāpat, neliela peļķīte bija sakrājusies uz rūpīgi salocītā trenča, kuru Šveiks bija palicis zem galvas. Telts jau krietnu laiku pildīja vien noliktavas pārziņa Jozefa Šeca atskaišu ailītes "Jaunas armijas teltis, 10 gab." nodrošinājuma lomu. Šodien krietnā kareivja uzdevums bija apstaigāt tuvējos bunkurus un pierakstit, cik cementa maisus katrs darbu vadītājs ir iztērējis pagājušā mēneša darbos.

Leitnanta izsniegtajā kartē, kas rotājās ar lielu sarkanu zīmogu "Slepeni", iezīmēti 39 punkti, starp kuriem nav redzamas takas, vien nojaušama loģiska līnija, kas vijas cauri Lužické kalnu aizsardzības posmam.

Izstaipījis nakts stīvos ceļgalus un no sava mazā alus kausa izdzēris tumši brūno, nedaudz pēc govs astes garšojošo šķidrumu, ko lepni sauca par rīta kafiju, Šveiks rūpīgi salocītā dvielītī ievīstīja pāris desmaizītes un kazas siera ritulīti, ko viņam reizi nedēļā sūtīja pansijas saimniece pānene Millerova. Mugursomas dibenā, blakus azaidam nonāca arī iebuktēta armijas blašķīte ar sļivovicu acu mundrumam, (pār) gājiens varēja sākties.

Garām Grieselův rybník (Grīsela dīķis) iepriekšējās nakts lietū izskalotais meža ceļš sastopas ar haotiskā eģļu jenga spēlē. Brīžam, lai kājas priekšlaicīgi nekļūtu slapjas drošāk ir rāpties augšā un mazu gabaliņu mērot pa raupjo, bet saulē jau apžuvušo, stumbra mizu, balansējot ar izstieptām rokām. Necik ilgi un koku ēnā jau klāt ir pirmais plānā iezīmētais bunkura N2/55/A-120 punkts. Rosība bunkurā sit augtu vilni - strādnieku nav, toties ir ieradušies trīs tālu ziemeļzemju skautu bērni ar savu vadītāju. Kā jau jauniem cilvēkiem pienākas, viņi pamatīgi izpēta būvi un uzdod jautājumus par šo gadsimta projektu. Tā kā vienīgais kaut saņurcītā, bet armijas formā ir Šveiks, tad skautu vadītājs jautā viņam, vai tad šitāda nesteidzīga darbošanās ir pieļaujama? Šveiks viņam vēlīgi piedāvā šļuku sļivovices no savas blašķītes un saka: “Kas par steigu? Hitleram taču arī ir jāpagaida, līdz mēs būsim gatavi. Mums, kā kaimiņiem ir jābūt saprotošiem vienam pret otru, vai ne?”

Izložņājuši bunkuru bērni pošas tālāk, meklēt nākamo būvi. Šveiks piesakās līdzi , jo kopā iešana noteikti ir jautrāka, vēl jo vairāk, viņam vienīgam ir karte ar sarkano uzrakstu SLEPENI.

Maršruts vijas pa labi iebrauktu ceļu, un necik tālu atkal ir viens bunkurs, gluži tāds pats kā pirmais, tad nostāk no ceļa trešais. Tā kā bunkuri neizskatās lieli, baisi gan, tad vietā ir jautājums, vai šamie spēs izturēt vācu armijas smago lielgabalu spēku?  Uz to Šveikam, protams, bij gatava atbilde: “Jūs varat nesatraukties! Bunkurus mēs būvējam tā, lai arī govs varētu uzkāpt, pagrauzt zālīti, atstāt pāris pļekas un pasnaust diendusu.”

Tā kā bunkuri liekas vienādi un smagnēji garlaicīgi, jauno skautu komanda nolemj doties nezināmajā, vien saglabājot Šveika kartē iezīmētās līnijas aprises. Taka vairs nav ne plata, ne līdzena, bet paslēpusies garajā zālē, kura mudž no visādiem mošķiem, kas melnā tūkstotī ķeras pie drēbēm un kailajām rokām. Čalojot savā starpā, komanda pamazām tuvojas gravai, kas kartē iezīmēta ar pamatīgu klinšu sienu aprisēm. Gājēju lapu slāpēto soļu izbiedēts, no krūmāja izlec mazs briežu bērns un veikli aizskrien pa kalna lēzeno nogāzi, vien atstājot aiz sevis pārsteiguma sajūtu. “Tu redzēji, redzēji!?” viens otru pārsauc mazie.

Nogāze nav stāva, tomēr kāpt lejup vieglāk ir zigzagā. Drīz jau redzamas arī klinšu virsotņu smiltsakmens kailās muguras, tagad tik jāsaprot kā nokāpt lejā. Pēc iepriekšējās pieredzes, nojaušams, ka maršrutam ir divas iespējas:

1. doties gar kraujas malu un pamazām sasniegt kalna pakāji vai
   
2. starp klintīm meklēt eju, kuru spētu pievārēt arī mazā, tikko 7 gadus sasniegusī Līna.

Otrais variants liekas saistošāks un vairāk atbilst skautu komandas piedzīvojumu garam, tādēļ mazie paliek mežiņā, bet Šveiks, vien paziņojot: "Bet, ja nu kas notiek, tad lūdzu atcerieties, ka es jau tāpat esmu cienījams cilvēks, un katrs solis šajā ejā būs varoņdarbs! Ja daba vēlējās, lai šeit būtu klinšu sprauga, tad mana misija ir to pievārēt", dodas lietus ūdeņu izskalotajā nezināmajā starp klintīm. Eja tik šaura, ka, pateicoties praporščika Šeca noliktavas uzkopšanas talkai, kuras laikā iztīrījās arī 5 kaltētās cūkas kājas, kas karājās pie pagraba griestiem, lai tiktu cauri Šveika alus vēderiņš vairs netraucē, tik jāspēj veikli grozīties. Piebērts biezu skuju kārtu, pērnā rudens lapām un šķērsu sakritušiem, patrunējušiem kokiem kāpiens ir kādus 10 līdz 15 metrus gandrīz vertikāli stāvs, tomēr ir vietas, kur apstāties un veidot komandas ķēdi, kas palīdzētu dabūt lejā ne tikai mugursomas, bet arī visus gājējus.

Dēļ kāda augsta klints sliekšņa, Šveiks augšup pa eju vairs netiek, tādēļ ceļabiedriem tikko izpētīto taku mēģina raksturot no lejas, dodot norādes kur labāk līst, kur šļūt uz dibena, kur apstāties un palīdzēt.

Klints sprauga nokāpšanai

Kad visi tikuši lejā, paveras tāds kā neapdzīvotas tropu salas skats romantiskās piedzīvojumu filmās par pirātu dārgumiem. Lekna, sulīga zāle, kas ieskauj pusizžuvušu strautiņu, apkārt stāvas sienas, kas mijas mežonīgu egļu stāviem un paparžu paklāju rakstu. Neliela apspriede un komanda nolemj doties augšup kanjonā pa vāji nojaušamu meža zvēru taciņu. Vilku grava, tā kā čehu valodu zin vien Šveiks, bet viņš tādiem niekiem nepievērš lieku uzmanību, jo ir taču valstiski svarīgākas domas, ko ritināt, mazie skauti nemaz nezin, kur nonākuši un varbūt pat labi, citādi katrs mazākais nesaprotamais troksnītis liktu satrūkties, bet tagad tas ir šīs gravas skaistuma sastāvdaļa.

Karsti, līdzpaņemtie ūdens krājumi plok acīm redzami, bet tā kā maršruts ticis pamainīts nav īsti nojaušams cik garš tas kopā sanāks. Gravas stāvās sienas brīžam sniedz veldzējošu ēnu, kurā paslēpies sūnu zaļi iekrāsots ūdenskritumiņš, te atkal no stāvajām sienām krituši koku stumbri. Grava noslēdzas ar stāvu nopulētu akmeņu krāvumu, pār kuru lietus vai pavasara palu laikā gāžas strauja ūdens masas, šodien tas sauss, vien pašā pamatnes paēnā lielas ūdens lāmas.

Tepat, pārdesmit metrus augstāk arī kartē ieraudzītais ceļš ar tiltiņu pār Vilkupīti (?). Pusdienas. Šveiks atloka savu rakstaino dvielīti un ar vārdiem: "Nu ko, desmaizītes ir svēta lieta! Pēc tāda pamatīga gājiena tās garšo kā pie ģenerāļa galda, un nav svarīgi, vai desa ir paša dūmota vai veikalā pirkta, galvenais, lai nav iepelējusi un maize nav vecāka par manu suni!" sāka sukāt iekšā, vienu pēc otras, piedzerot klāt pa malkam sļivovices. Pārējie no mugursomām izceļ siltumtraukus ar rīta stundā sagatavotajām pusdienām un arī steidz atgūst spēkus atlikušajam ceļa posmam.

Šī ir gana jauta pietura, jo tilts ir gara akmens caurule, kas izlikta zem ceļa un tas nozīmē, ka tai katram pāris reizes ir jāizlien cauri pat, ja tas pirmajā brīdī liekas bailīgi un slapji.

Tālākais ceļš kartē izskatās vienkāršāks, augšup līdz izcirtumam, tad pļava ar lielo mednieku torni. Tornim galotnē mājiņa, bet, kad Grieta mēģina rāpties augšup, no tās, saceļot pamatīgu troksni, izsprūk cauna, kas veikli pazūd tuvējā krūmājā.

Pļavas taka savienojas ar iebraukta ceļa izskalotas grants nogāzi, kas vijoties mežina ielokā pamazām nolaižas platā gravā un jau atkal apkārt ir stāvas sienas, virs kurām slejas egļu mežs. Mazais avotiņš priecīgi čalo zem mākslinieciski izgrauztas klints sienas, kā atgādinot, ka reiz bijis jūras zemūdens varena straume. Priekšā vēl divi bunkuri, kas iekārtojušies klinšu pakājē, sargā ceļu, ir gandrīz nemanāmi, jo betons lietus un vēju ietekmēts ieguvis tādu pat krāsu, kā lielie smilšakmens atsegumi.

Te arī jāšķiras dižkareivja Šveika un mazās skautu komandas ceļam, viens dodas tālāk savā inspekcijas gājienā, bet bērniem priekšā ceļš atpakaļ uz nometni mazas upītes krastā. Šveiks sapulcēja skautus ap sevi, uzlika roku uz sirds, lai gan sākumā kļūdaini uzlika to uz vēdera, jo tur glabājās lielākā daļa viņa laimes sajūtas un sacīja:

“Nu, mīļie draugi! Mēs šodien esam pierādījuši, ka ne tikai armijā, bet arī dabā cilvēks var iemācīties trīs svarīgākās lietas dzīvē: kā apmaldīties, kā tikt pāri dubļu peļķei, nepazaudējot zābakus, un kā pasniegt palīdzīgu roku pat, ja Tev to neprasa!”

Tad viņš dziļi ievilka elpu un pacēla rādītājpirkstu, lai dotu savu pēdējo padomu:
“Atcerieties, bērni, nekad neejiet pārgājienā ar tukšu vēderu, bet vēl svarīgāk – neejiet ar pilnu vēderu, ja jums priekšā ir kāpšana augšā kalnā! Tas ir armijas desiņu likums, kuru esmu apguvis ar sāpīgu pieredzi.” 

Visbeidzot, Šveiks pa armijas modei sita labo kāju pret zemi un piemetis roku pie sviedru mitrās cepures, izstiepās tik cik nu viņam to ļāva apaļīgais vēderiņš un ar smaidu piebilda: “Nu tad, draugi, ejiet pasaulē, dariet labus darbus, un, ja kādreiz satiksiet mani kroga stūrī pie akus kausa ar knēdeļiem, droši piebiedrojieties. Es parādīšu, kā ar vienu sērkociņu aizdedzināt piecus ugunskurus – trīs no tiem pilnīgi nejauši!”. Tad viņš strauji pagriezās, tā ka zeme vien nošņirkstēja un pirmos divus soļus spēra stingrā militārā piesitienā, lai mirkli vēlāk jau pazustu aiz līkuma noguruši pievelkot savus noputējušos zābakus.

Pārgājiens bērniem

• Pārgājiens ar piedzīvojuma sajūtu ārpus oficiāli iezīmētiem maršrutiem
• Maršruts piemērots visu vecumu bērniem, kuriem ir vismaz neliela pārgājienu pieredze.
• Izvairieties no garās zāles - daudz (ļoti daudz) ērcīšu izskata sīkkukaiņu, kas rāpo, pieķeras, bet ir viegli notraušami.
• Līdzi jāņem pietiekama rezerve ūdens krājumu.
• Nav garu kāpumu, daudz ēnainu vietu, kur atpūsties.
• Neaizmirstat lukturīti, bunkuros nav gaismas un tie nav kopti vai uzturēti kārtībā.
• Kāds plāksteris un ūdeņradis arī nebūs par lieku, ja nu noskrāpējies uz raupjās betona sienas.
• Atpakaļceļš vijas gar šauru lauku ceļa (arfaltēta) nomali bez taciņas, uzmanieties no auto. Sevišķi nepārredzamos līkumos.

  ---

  Čehoslovākija no 1935. līdz 1938. gadam uzcēla robežu nocietinājumu sistēmu, kā arī dažas nocietinātas aizsardzības līnijas iekšzemē kā aizsardzības pretpasākumu pret pieaugošajiem nacistiskās Vācijas draudiem. Nocietinājumu mērķis bija nepieļaut ienaidnieka - ne tikai Vācijas, bet arī Ungārijas un Polijas, iebrukumu ar pēkšņa uzbrukuma palīdzību, pirms Čehoslovākijas armijas mobilizācijas pabeigšanas un nodrošināt efektīvu aizsardzību līdz sabiedrotie — Lielbritānija un Francija varētu palīdzēt.