Tēvu & bērnu pārgājiens

Godīgi gan jāatzīst, ka mugursomas mūsu komandai, kā ierasts, sakārtoja mamma, bet siermaizītes pusdienu pauzei gan cepa tētis. Vēl tikai pēdējie līkumi pa Waze ierādītu grants ceļu un auto piestāj pie Kūku vecās skolas, Esam pēdējie, bet tas arī nozīmē, ka pa apledojušu ceļu uzreiz varam doties mežā.

Kopā esam sanākuši deviņi bērni un pieci tēvi. Laiks lutina. Acis priecē saules staros lāsmojoša sniega kārtiņa, bet plaušas sūta apziņai reibinoši dzidra gaisa signālu, katrs solis tuvina pavasarim. Pirmais pakalns paver skatu pār plašu ieleju, kuras otrā pusē apsniguši lauki un egļu meži izkārtojušies dizainera krāsu paletes cienīgās kārtās.

Daļa mežoto ledāja sastumto pakalnu jau iepazīta pārgājienā Pa ledus laikmeta pēdām, tomēr Ilmārs izvelk lokus pa citiem pauguriem, vairāk ejot meža zvēru takas un piedzīvojums jau ir pavisam cits. Šoreiz akcents likts uz piemērotību bērnu solim, mūsu mērķis taču nav kilometru krāšana, bet gan lieliska kopā būšana. Un ir jau ar ik pa brīdim sprēgā uzmundrinoši jociņi, pirms kārtējā augšup kāpiena, tiek solīts sprigans lejupskrējiens, ik pa brīdim, kāds saņem "bateriju uzlādēšanas" saldumu.

Vaigi sārti. Laužoties caur krūmiem mūsu skaļās balsis iztramda stirnu, kas slaikā lēcienā pazūd mežā tepat deguna priekšā, tik vien varam, kā meklēt viņas pēdu nospiedumus sniega kupenā. Nu jau gandrīz pusceļš pievarēts, jāsasilda vēderi ar līdzņemto tēju termosā. Vieta zem pamestas mājas ozola zariem liekas gana omulīga līdz brīdim, kad uzzinām stāstu no pirms 15 gadiem aizsaulē aizsūtītā īpašnieka dienasgrāmatas. "Pēc sarunas ar velnu, sameklēju mežā vietu no kuras iespējams pacelties gaisā, lai lidotu kā putna spārniem ..." un tālāk stāsts papildināts ar sīkām detaļām, kuras, nelidojis virs dārza un mājas jumta, tā īsti neaprakstīsi. Reizē interesanti un nedaudz baisi, pagrabā, kura mute izaicinoši stāv atvērta, tomēr nelīdīsim.

Izmēram ozola apkārtmēru, pietrūkst viens metrs līdz dižozola statusam, bet potenciāls ir - zaru rokas izpletušās plati, citi koki netraucē, jānāk mērīt nākamgad. Dižkoku meklējumi sekmējas ar veiksmi, turpat netālu atrodam priedi, kuras rumpis izskatās varen brangs, jāvelk vien ārā rulete un še tev - 2,6 metri, bet, lai parastā priede (Pinus sylvestris) ierindotos dižkoku sarakstā pietiek vien ar 2,5 metriem diametrā. Tagad tik jāsameklē tā interneta vietne kur piereģistrēt dižkokus un jāieraksta mūsu guvums, ja tā tur vēl nav.

Augstās priedes reizi pa reizei nomaina nesen stādītu mežu audzes, kociņi vēl mazi, tādēļ lieliski redzam ledāju svītas pēdas. Vēl pārdesmit gadi un šodienas mazākie gājēji saviem bērniem varēs stāstīt, ka tur tajā meža biezoknī ir daudz gravu, tik tās nevar redzēt. Pamazām brieža pēdu meža takas nomaina klajums un līdzi tam nešpetns vējš dzenā mākoņus un plānākai drēbju kārtai sit cauri savus aukstos vēja pirkstus, jāvelk mugurā jaka. Lauka vidū siltumnīca un kādas četras piecas bišu mājas, lai arī saulains, nevienu biti skrejā nemana un arī klausoties ar piespiestu ausi stropi klusē, laikam jau tukši.

Ja iepriekš kāpām vairāk augšup, tad tagad jau lejup, līdz atduramies Baļotes ezera krastā, kur mums plānots ierīkot naktsmītni un uzkārt mastā Latvijas karogu,

Tik daudzām darīt gribošām rokām, telts top gatava ātri vien, jau uzstādīta krāsniņa un novilktas atsaites, jādodas meklēt malka ugunskuram un telts sasildīšanai. Puikas noskatījuši pār ceļu nolīkušu bērziņu, kam arī ķeras klāt ar līdzpaņemto zāģīti, vienam otru mainot koks neiztur un jau brakšķēdams lūzt. Tagad tik jānogādā ugunskura vietā, arī te komandas spēks parāda savas priekšrocības - katrs pie sava zara un jau pēc mirkļa puikas ar visu koku pazūd aiz līkuma.

Kā iekurt ugunskuru, ja savākusies nesmēķētāju kompānija? Pareizi, nepieciešama sausu zariņu kaudze -darīts, nedaudz resnāki kociņi otrajam slānim - darīts un signāluguns kapsula - darīts. Tik iespaidīgu uguns iegūšanas metodi varētu pārspēt tikai no debesīm nokritis karsts meteorīts.

Ugunskurs kaisa debesīs dzirksteles un tējas katliņš jau met pirmos burbuļus, laiks izklaidei. Mežā virs gravas metru trīs augstumā tiek novilkta virve, tad augstāk vēl viena (pārbaudām ar savu veču svaru) un katrs no mazajiem ietērpies speciālā sistēmā, nodrošināts ar atsaiti izmēģina savus spēkus tikt pāri gravai,  ejot pa virvi. Nav vienkārši un arī ne viegli, sevišķi, ja to dari pirmo reizi. Lai nu kā, pāri tiek visi, bet atpakaļceļš jau jautrāks - iekāries trīsī šļūc pa virvi līdz kraujas malā tevi noķer tēva stiprās rokas.

Kamēr tēvi vāra makaronus, bērniem ir iespēja darīt to, ko ļauj tikai tētis, t.i. "dari ko gribi, tikai pēc tam nesūdzies, ka kājas slapjas, es tevi esmu brīdinājis" ;)  Telts pamazām iesilst, bet, ja pēkšņi nemainīsies vējš, arī nakts solās būt mēreni auksta. Bērni jau iekārtojušies teltī, spēlē spēles, čalo un ik pa brīdim izskrien ārā darīt ko traku "taisnības" vietā, kaut kur meldrājos mazais dumpis vingrina savu balsi, večiem veču sarunas ... tumsa iestājas jau īsi pēc sešiem, bet līdz pusnaktij sarunu temati vēl neizsīkst.

Telts sienas brīžam plosa vējš, kaut kur blakus kas skaļi rībinās, bet tas droši vien Jēkabpils dzelzceļa savienojums, tik naktī viss izklausās iespaidīgāks un baisāks, dumpja pūtieni nomierina, Pamostos no trešās ūdens piles, kas uzstājīgi mēģina uzkrist uz pieres tuvāk acij. Ārā lietus vai sasalis sniegs bungā pa telts audumu un nemaz negribās pārbaudīt, kas par iemeslu ūdens krājumiem jumta ielokos, drēgns. Telefons aukstā vienaldzībā paziņo, ka baterija tukša, kaut gan izslēdzot vēl solīja 30% darba. Neko darīt, pulksteņa laiku gribas zināt, paslēpju tehnikas vienību kādā siltākā vietiņā guļammaisa dziļumā un jau pēc "īsas" iesnaušanās uzzinu, ka jau 6 no rīta, bet baterija rāda 52% enerģijas rezerves.

Rīta burgeru brokastis top treknu sniegpārslu pavadībā, siers, kūpinātas gaļas gabaliņš, gurķa un tomātu šķēlītes, tas viss uz salātu lapas un ar mērcīti pārklāts, kārtu kārtām gulst vakardienas makaronu katlā, lai turpat ugunskurā tiktu uzcepts improvizētā cepeškrāsnī. Īsti gan nevienam nav skaidrs, kā to darīt, bet rezultāts atbilst procesam, apakšējās maizītes nedaudz piedegušas, bet virsējās vēl nav izsilušas. Tomēr mundrums atgriežas, vēl tikai tējas/kafijas rituāls un var jau sākt rīta aktivitātes.

Sniegs pamazām pārvēršas lietū, nu gan par dumpja pūtieni vairs nespēj radīt omulības sajūtu, jāsāk kārtot mantas atpakaļceļam.

Tēvu-bērnu pārgājiens pamazām tuvojas noslēgumam, esam nogājuši gandrīz desmit kilometrus, šļūkuši uz dibena no kalna, pilnībā izmērcējuši vairākus cimdu pārus un dažus zābakus, saviem spēkiem iekūruši ugunskuru, uzcēluši telti, stāstījuši spoku stāstus un gulējuši ārā ziemas (lai arī knapas) laikā, ir tikai viens jautājums - Kurp dosimies nākamreiz un vai Tu pievienosies?