Šķidrās takas Līgatnē

Lai arī tikko, rudens lapās šeit ieminām savus 7km klasiskā bērnu pārgājiena (6 bērni, 4 pieaugušie, ugunskurs un tikšanās ar lapsu), STREELNIEKS.LV izsludinātais pārgājiens “Lieliskā Līgatne” noteikti būs savādāks! Tas vienkārši pēc definīcijas nevar būt parasts "paskatieties pa labi, te 1815.gadā no lupatām saražoja pirmos 1050 pudus papīra, paskatieties pa kreisi ...".

Tā arī ir, tikko esam izgājuši no automašīnu stāvvietas, tā Martins lec grāvī un rāpjas augšā diezgan stāvā nogāzē, nekādu iesildīšanās vai biroja stīvuma notraukšanas kilometru. Pat tie gājēji, kas jau kādu laiku ir inficējušies ar streelnieku vīrusu, noelšas pārsteigumā, bet sejā atplaukušu smaidu dodas līdzi, izvēloties savu trajektoriju, lai 60+ cilvēku komanda neizstieptos pārāk gara jau pašos pirmajos pārgājiena metros.

Uzņemtais temps ir diezgan straujš un ir jau arī kur pasteigties, jo plānoti 18-20 km, bet dienas gaišā daļa arvien sarūk, tā kā vēl nav zināms, vai visu ceļu apgūsim laikus. Nedaudz rasina lietus, pat nevaru īsti teikt, tas ir vecais mākonis, kas nolaidies tuvāk zemei un šļūkā savus svārku atlokus pa mūsu kompasa iezīmēto taku, vai arī tiešām kāds laisks rudens mākoņzēns ik pa brīdim izlemj plāšā vēzienā izkaisīt skopas lietus lāses. Ātrāk nekā ierasts paliek karsti un jau jāsāk atbrīvoties no rīta drēgnumā savilktajām ģērba kārtām, jāsavelk stingrāk apavu šņores un nu re, gājēju rinda jau izstiepusies tik gara, ka vairs nevar saprast, kur tie priekšējie gājuši, jo jau manāmi gravas viņā pusē.

Bet sekojot sauklim "pārgājiens būs tik foršs, cik forši būsim mēs paši", dodamies iekšā piedzīvojumā - tepat lejā, diezgan stāvi kritušu koku ieskauts, tek kāds strauts, kas izskatās gana piemērots, lai ceļu turpinātu pa tā krāsaini mālaino krastu. Lietus izskalotā nogāze vairāk līdzinās slīdkalniņam, tomēr labākais sagaida lejā. Pirmkārt, zilgani baltais atsegums, kas paveras skatam un, protams, glumais strauta krasts, kas šo visu parada gana jautru. Tepat jau arī mūsu gājiena aste, turoties pie saknēm un kritušu koku zariem, rāpjas augšā kārtējā gravas nogāzē, lai, izmetot mazu loku, sasniegtu Līgatnes upes, lietus uzblīdušo straumi.

Kādu brīdi, baudot upes līkumu, skatus, ejam gar upes krastu, kaut kur priekšā manāmi vairāki stāvi, arī pēc kartes un upes tecējuma virziens ir pareizs. Pamazām upe attālinās, iespējams, kāds kritušu koku biezoknis nav ļāvis redzēt priekšējo iestaigāto celiņu, bet nu jau esam dziļāk mežā nekā to akceptē iekšējais kompass. "Zini, kurp jāiet? Nē!", bingo, vēl nav pagājuši i trīs kilometri, bet mēs jau esam nomaldījušies. Ok, ne īsti apmaldījušies, jo virzienu zinām un panikas acīs arī nav, bet pamata grupa ir kaut kur citur nekā mēs. Sagaidam visus atpalikušos un uz priekšu, uz upes krastu, gar kuru ejot, noteikti panāksim savējos. Ja esi apmaldījies, turies upes tuvumā un dodies tās tecējuma virzienā - agri vai vēlu nonāksi civilizācijā, vai vismaz pie Gaujas ;)

Esam pie pamestā Līgatnes kalna, iespējams, ka lielākā sniegā te kas notiek, bet tikai entuziastiem, jo pacēlāju vairs nav un no slēpošanas trases konstrukcijām palicis vien pamatīgais tilts (platforma) pār Līgatnes upi, zem kura paslēpies Geocaching punkts. Visa gājēju komanda nu ir atkal kopā un var doties augšup 300m kāpienā (augstuma starpība 50m). Tepat arī Anfabrikas klints, kura lietus izmērcēto, slideno dēļu celiņu pieveicam vieglā pīles solītī. Šodien kilometri tinas izteikti lēni, nez vai tas apmākušos debesu dēļ vai staignās takas paņem vairāk enerģijas un ir sajūta, ka noiets vairāk, kā uzrāda karte.Lietus jau kādu brīdi ir mitējies, vien brīžiem no kokiem, kuriem pieķeries, lai noturētu līdzsvaru, aiz apkakles sabirst nerātnas lāses. Te arī sākas mūsu pārgājiena šķidro taku posms, lietus un avotu izskalotās taciņas pārvērtušās gurkstošās dubļu lāmās jeb slīdošās nogāzēs, kurās ne viens vien iekrāso savas bikses maigi brūnā krāsā. Man tomēr labāk pie sirds iet dubļu vannas, tajās vismaz droši zini, ka kaut kur 10-15cm dziļumā ir ciets pamats, bet slīdošās gravu nogāzes ir pārbaudījums visiem, pat mūsu pieredzējušiem grupas vadītājiem.

Tepat jau arī Spriņģu klints, kuras gleznainajā pakājē ieturam pusdienas pauzi. Nedaudz rasina, svilpo prīmusu liesmiņas, čaukst papīru turzas, kas nu kuram sarūpēts azaidā. Mūsu mazajai ģimenei šī ir viena no retajām nedēļas dienām, kad pusdienās esam visi kopā, tādēļ netaupām līdzi nesamos kilogramus. Šoreiz tiekam pie īsteni ziemīga ēdiena, pelēkiem zirņiem ar speķīti un speciālo mārrutku mērci, klātu piedzerot paniņas. Ak, jā un paldies Ievai par recepti, arī saldais ēdiens - šokolādes kūka ar karstu cidoniju tēju! Nekur taču nav definēts noteikums, ka pārgājienā ir jābūt askētiskiem un jāiztiek ar mazumiņu. :)

Diena jau sliecas uz otro pusi, bet tālākais ceļš, kad esam tikuši līdz Līgatnes pārceltuvei, jau diezgan līdzens, vēl tikai līdz tumsai jāuzspēj apskatīt ceļā esošās Gaujas krasta klintis Katrīnas iezis, Gūdu iezis. Te mūs sāk lutināt lielas sniega pārslas, kas atvērušas debesis, krīt pār divu parunāties pienākušu, staltu zirgu mugurām. Tītmaņa ieža pamestās takas trepes sasniedzam jau vieglā krēslā. Daba paņem savu, zaļā sūna apņēmusi pakāpienu pareizās formas veido pasaku filmas noskaņu, tā vien liekas, ka kaut kur tepat aiz stūra paslēpies rūķis skaita tavus labos darbus, cik reizes palīdzēji ceļabiedram tikt pāri slidenajiem dubļiem, vai pacēli kāda senāka gājēja atstāto stikla pudeli.

Noieti vairāk par 18 km vēl tikai pāris kilometru līdz auto, sarunās un tumsā, kuru vietām šķeļ līdzpaņemto lukturīšu gaismas strēles.

Vai šis bija pārgājiens arī bērniem?

Jā noteikti, pat vairāk nekā citi iepriekšējie, jo šeit taka vijās ap viegli saprotamu galapunktu uz kuru varētu doties, ja spēki galīgi izsīkuši un mazajam baterijas ir tukšas. Jā, noteikti, jo šo maršrutu ar visām tā grūtībām - šķidrajām takām, slīdošajām nogāzēm, lietu aiz apkakles, slapjajiem cimdiem nogāja vairāki juniori vecumā no 6. līdz 14 gadiem. Kāpēc tas vispār vajadzīgs, lietū, slapjumā un aukstumā? Nu, kaut vai tapēc, ka tās ir 8 stundas kopā ar savu bērnu, tās ir 8 stundas, kurās viņš iepazīst Tevi un Tu iepazīsti viņu. Tās ir stundas, kurās Tu dalies priekā un grūtībās ar savu atvasi, jūs esat viena komanda, ģimene, kas sasniedz mērķi un lepojas ar sasniegto.

Kurp dodamīes nākamreiz?