Ratnieku gravas līkumos

Tomēr ne jau takas esam nākuši staigāt, vēl jo vairāk - pagalma celiņi liek vairāk justies kā pīlei uz ledus, tādēļ drošāk būs doties iekšā mežā, Krāčupītes virzienā. Meža sakārtošana liekas pašsaprotama, tomēr mulsina strādājošo attieksme pret dabu - pie svaigi nozāģēto koku celmiem mētājas stikla pudeles, vai tiešām tā ir norma, ko meistars nodod māceklim?

Arī avota gravas nogāze sasalusi, tomēr iešana ir krietni stabilāka nekā uz takas. Pāri kritušiem kokiem, avota gultne mūs ātri aizved līdz Krāčupītei un tiltiņam, kas no Ratnieku dabas takas iezīmē ceļu uz Ratnieku alu. Ala, iespējams, radusies reiz mākslīgi izcērtot to klintī vai mākslīgi apdarinot esošu smilšakmens alu. Apakšējā ala stiepjas kādu 10m dziļumā un tās nobeigumā ir maza telpa, kurā iespējams apgriezties, lai rāpus dotos atpakaļ. Dabas taka aizvijas atpakaļ uz Ratniekiem, bet mūsu mērķis ir Vildogas līkumotie krasti.

Tepat pie mednieku torņa jau esam starp abām upītēm, protams, Vildoga konkurencē par mūsu uzmanību gūst virsroku. Smilšainā gultne brīžam veido plašus sēkļus, kas iepriekšējās nakts aukstumā pārvilkušies plānu sniegota ledus kārtiņu, kura, uzkāpjot, jautri čaukst. Aiz nākamā līkuma sasalis, jautri čalo bebru veidots aizsprosts. Kas zemes saimniekam par skādi, tas mūsu fotogrāfijām par prieku. Tepat arī pavasara straumes aiznests tilts, baļķi saguluši, kā haotiski puzles kauliņi, kas nolēmuši vairs nekad neatgriezties spēlē, krastā vien palikušas dziļi iebrauktas meža mašīnu rises.

Līkumu līkumiem, brīžam skopi parādot kādu krasta atsegumu, Vildoga vijas Gaujas virzienā. Brīžam straumes pavasarīgi jautrajai urdzēšanai pievienojas simtiem mazputniņu čalojošais koris, kas kaut kur koku galotnēs sanācis uz apspriedi, te atkal dzenis sadomājis ieturēt launagu, tuk, tuk, tuk. Tuvojoties Gaujai, krasti paliek augstāki, lapu koku mežus nomaina lekni sakuplojušu egļu audzes. Egles vien vietām ļāvušas skopi izkaisīt sniega pulveri, radot mistiskus zīmējumus, kuros dominē sulīgi zaļā sūna, egļu ēnas un balti apļi, kas pazūd šodienas valgajā migliņā,

Hei, kas tad tas - atkal ala? Nē, drīzāk jau kādi pagrabi vai kartupeļu bedres, bet sen neizmantoti (vienā malā gan mētājas gadu noguris durvju rāmis), un nu jau uzmanības cienīgi, palieli alveidīgi caurumi smilšakmens vaigā. Tā kā mūsu plānos nav apciemot taciņas galā esošās mājas, tad kāpjam augšup Gaujas un Vildogas pamatkrastu sadurē. Sēžam uz gadsimtu vecā ozola apsūnojušā stumbra, metrus 20-30 lejup līkumo Vildoga. Skats patiesi elpu aizraujošs, viens no iemesliem, kādēļ pārgājienos jāiet bezlapu periodā - tas ir vienīgais laiks, kad iespējams baudīt šādus skatus.

Par izbrīnu mums, šodien kilometri nāk sevišķi grūti, neesam gājuši pat pusi plānotā ceļa, bet nogurums jau liek sevi manīt, vēders arī atgādina par savu tiesu. Kraujas mala uzjunda adrenalīna devu, tā ir stāva un diezgan klaja, tomēr manāma stirnu iestaigātas taciņas nojausma, kurai tad nu mēģinām sekot. Vou, puskrauja mūs apstādina ar necerētu (nenoliegšu - gaidītu) skatu - iespaidīgs klinšu atsegums, kas izslējies vairāk kā 10m augstumā, vietām apsedzies ar zaļu sūnu. Sajūtamies, kā Kolumbs okeāna otrā krastā - atklājis kaut ko jaunu, bet īsti nav skaidrs ko :)  Ar grūtībām uztaustot pērno lapu un mazu nagu, dubļos sasalušas taciņas fragmentus, ejam Gaujas virzienā, un ik pagrieziens apbalvo ar arvien jaunu klinšu atseguma skatu. Līdz pat 20m augstās Vecandrijāņu klintis sadalījušās posmos un vietām paslēpušās sūnās, tās dažādās pakāpēs mielo aci, veidojot ainaviskus skatu leņķus. Avota izgrauzta pamatīga grota ar seniem uzrakstiem no laika, kad tas vēl nebija sliktais tonis, vēsta par 1826.gada apmeklētāju.

Vildoga ietek Gaujā, bet mums kāds posms jāiet pa civilizētu taciņu līdz Tildurgas ietekai. Jēdziens civilizēta šoreiz ir sinonīms vārdam slidena. Lai arī temperatūra ir plusos, zeme naktī ir sasalusi un citkārt gludo celiņu klāj pamatīga neredzama ledus kārtiņa, viens neuzmanīgs solis un varam izmēģināt savu pirmās palīdzības komplektu. Nākamajiem gājējiem par biedinājumu pa taciņas glumo virsmu aiztek asiņaina straumīte- lielālais no mums ticis pie pamatīgi saskrambāta deguna, tomēr visi drosmīgi dodamies iekšā Tildurgas kanjonā. Kādus 100m no ietekas skatam paveras Dagnes ala (saukta arī par Sūruma vai Gančausku alu), smilšakmenī upītes izgrauzusies niša. Aizsalusī Tildurga vilina ar kraukšķošu ledus kārtiņu, ko arī steidzam izmantot. Diezgan garā posmā kanjons lutina ar krasta atsegumiem, kas nebeidz sacensties krāšņumā. Ejot uz priekšu reizi pa reizei ir vērts atskatīties, ik kanjona loks citā skatu leņķī atklāj jaunas sava stāsta nianses.

Pamazām kanjons pārvēršas kritušu koku izraibinātā gravā, tomēr pēc starpgadījuma Gaujas krastā, jebkuru ekstrēmāku soli apsveram divtik. Kartē iezīmēta viena upīte/grava,  tomēr to ir vairāk un izmēros līdzvērtīgas, tādēļ ik pa brīdim jālūkojas kartē, sevišķi, kad izvēlamies taisnāku ceļu pa divu gravu kori.

Bērniem?
Jā, droši no gadiem 8, līdz tam pēc spējām. Līdzi jāņem lukturīši, jo alu izpēti savādāk nāksies atlikt uz citu reizi.
*Ziemā alās ieteicams nelīst, jo tajās savu pārziemošanas mītni var būt atraduši sikspārņi, bet cilvēka atnestais siltums viņiem var dot maldīgu signālu par pavasara ierašanos.

Kritiskākie posmi, kur grūtāka iešana - Vecandrijāņu klintis un kritušo koku labirints Tildurgas upītes gravā,
Jaudas piešpricei Ratnieku gravā var pāris reizes uzkāpt stāvajās nogāzēs (paskatīties, kas aiz mežiņa ;), tomēr šoreiz to nedarījām, sasalusī zeme lika izmantot neierastas muskuļu grupas un nogurums pēc 10km noiešanas, bija līdzvērtīgs padsmit kilometriem ierastajā režīmā.