Pilsupes Pērle

Klāt arī lielais autobuss, no kura izbirst čalojošu, krāsainu un visādi citādi priecīgu ļaužu bariņš. Vēl tikai īsa instruktāža un iepazīšanās un varam doties ceļā.

Neplānotas aizķeršanās jau pirmajā kilometrā dēļ iepaliekam no pamatgrupas, tādēļ līdz meža pagriezienam nonākam, kad priekšā manāma vien svaigi iestaigāta taka, kas dziļāk mežā izšķīst kritušo rudens lapu paklājā. Bet re, priekšā manu trīs gājējus, lieliski - tātad virziens ir pareizs. Šis izrādās pārsteidzīgs pieņēmums, jo izrādās sasniegtā grupiņa paši ir iepalikuši un nezin īsto virzienu, bet "glābēju" komanda palikusi mums aizmugurē sagaidīt pēdējos un nez vai nāks pa mūsu pēdām, jo viņi taču zin pareizo virzienu. Lai nu kā, mūsdienu komunikācijas palīdz un esam vien metrus 20 nost no īstās takas.

Te nu pēc īsās iesildīšanās sākas arī mūsu šodienas piedzīvojums. Avotiņi, kuri izskalojuši apkārtesošo mālu staignājā sūnu klātā putriņā, iesvēta zābakus, bet vairāk kā 60 cilvēku iestaigātā taka nemaldīgi mūs vada gar mazas upītes gravu. Vēl brīdis un kaut kur otrpus upītei gravas augšpusē dzirdam balsis, pārējie mūs sagaida, lai varētu doties iekarot 100 un vienas gravas ceļa posmu. Tā arī netapa skaidrs, kā ... kā @STREELNIEKS.LV spēj izveidot tik pilnvērtīgu maršrutu pilnīgā "nekurienē", kur nav ne takas, ne kāds cits pieturas punkts, uz ko orientēties.

Augšup, lejup un atkal augšup, lai mirkli atvelkot elpu, atkal dotos lejup, kur mūs sagaida meža miklajā zemē paslēpies strauts, kurā zābaks pazūd līdz pat potītei, un tā 19 reizes. Lai arī kāpumi nav augsti, kā pie Amatas vai Rauņa, tie brīžiem ir stāvi un kritalu piebārstīti, sirdij ir ko strādāt un elpa jāatvelk. Kopumā tālruņa aplikācija uzrāda 316m lejup un tikpat augšup (salīdzinājumam, "Amatas kreisajā" tas bija 260 augšup un 335 lejup).

Te arī pusdienu pārtraukums. Neierasti. Parasti mums tas trāpījies kādā "point of view" ar skatu uz čalojošu upi vai nokarinot kājas pār kraujas malu, skatoties, kā vējš tur lejā spēlējas ar koku galotnēm pielipušajiem čiekuriem. Meža biezoknis, apkārt ierasta pusdienu rosība, kaut kur čaukst līdzpaņemto maizīšu sviestpapīrs, te gāzes baloniņa liesmas raksturīgā šņākoņa, uz ātru roku sarūpētas degošas malkas smarža. Ideāli. Dažkārt liekas, ka būtu labi šādā pasākumā arī kādu meistarklasi sarīkot, kā ātri un vienkārši dabā paēst, sagādājot baudījumu ne tikai kājām, acīm un apziņai, bet arī kuņģītim.

Otrā pārgājiena daļa mūs satuvina ar Pilsupi. Lai arī solīts, ka otrā daļa būs vairāk pa takām, tās īsti nepamanām, jo ātri vien ļaujamies bebru un vēja sarūpētajiem dabas tiltiņiem, kas nebeidzamā skaitā saguluši pār upītes smilšainajiem līkumiem. Cik reizes tika iets pāri glumiem, sūnu klātiem vai zarainiem stumbriem, un cik no tām bija vien prieka pēc, nez vai kāds skaitīja, bet bija lieliski, laba pieredze gan sev, gan komandas spēkam.

Un, protams, atsegumi ne tik vareni kā Vidzemes pusē, bet noteikti ievērības cienīgi, ar savu potenciālu. Gan teiktu, ka 50% no šī skaistuma rod ceļš kā līdz tiem atnāc, tās nav Siguldas lielceļtakas vai iezīmētais Zvārtas iezis, tā ir cīņa ar sevi un laiku, kas nepielūdzami tuvojas saulrietam.

Vēl tikai pēdējais iezis, kuram pietuvojamies un plūstošas smiltis krastā, kurā zābaks iegrimst dziļāk kā citas reizes. Saule norietējusi, esam meža vidū, tagad tikai pēc kompasa, virzienā uz tuvāko ceļa galu, lai pēc pāris kilometriem sasniegtu Kaļķus.

Lieliski pavadīta diena, tas nekas, ka vēl jāmazgā dubļainie zābaki un pēc 100 km sēdēšanas, izkāpjot no auto, jūties nedaudz pīļveidīgs, ir tikai viens jautājums - kurp dosimies nākamnedēļ?