Pentlendas pakalni

Mostamies agri, laika starpība ar Latviju spēlē mūsu komandā, esam autobusā vēl pirms sastrēgumu laika un brauciens kalnu virzienā rit raitāk, kā cerēts. Pirms autobuss sasniedzis savu galapunktu, Andrievs un Solvita vēl uzspēj pagulēt, iepriekšējās dienas lietus pastaigas un agrā celšanās tomēr atstājusi savas pēdas.

Drēgns, gaisā brīžiem mirguļo smalkas migliņas lāsītes, kas mijas ar tikko savu dienas gaitu uzsākušās saules vēlīgajiem stariem. Sākas mūsu pirmais kāpiens. Plānojot pārgājienu, kartē iezīmētas 10 virsotnes no kurām piecas ir augstākas par 500m, savienojot vienotā veselumā 28km dažādu pārgājiena taku.

Garām snovborda centram augšup vien, drīz jau esam uz kalnu takas, kas izmirkusi vakardienas lietusgāzē aizvijas kaut kur pretēji mūsu mērķim. Nedaudz samulstu, bet brokastu mērķa virsotne redzama tepat blaku, vien kādus 200m augstāk. Koku nav, tikai slapja zāle un aitu iestaigātas taciņas. Juniors atbraucis skolas auduma kedās ar gludu zoli, kas īsti nav piemērotas šādam pārgājienam, negribās tās samērcēt, bet īsto taku iespējams atrast tikai ejot pār stāvo kalnu pļavu.

Brokastis Pentland kalnos

Kopš nedzīvojam Rīgas izgājušā gadsimta sākuma mājas piektajā stāvā ikdienas augšup. lejup treniņi ir pazuduši, tādēļ kāpiens liek sirdij sisties straujāk. Lai nu kā pēc stundas kāpiena esam sasnieguši savu brokastu kalnu, 478m augsto Caerketton Hill. Tā klinšaino malu ik pa brīdim noglāsta garām skrienošs mākonis, kas atsitas pret pārejas augsto malu un kā apmulsis apstājas, kur tālāk? Bet mēs esam nedaudz augstāk, pāri mākoņa nedienām. Zem kājām, tālumā paveras Edinburgas bezgalīgā ainava, kuru vietām apņēmusi bieza mākoņu sega, no kuras vien kā izgulēts spilvens izspraucies 241m augstais Artūra krēsls Holyrood parkā.

Tā vien liekas, ka šejienes valdnieks ir vējš, kas nemitīgi atgādina par sevi raugot pāri pakalna virsotnei mākoņa druskas un no ielejas atnesot govju māvienus. Tādēļ pakāpjamies nedaudz zemāk tuvāk klints malai un ietinušies lietusjakās pakojam ārā laicīgi sagatavotās sviestmaizes un karsto tēju. Pilsēta mostas, saule tai pamazām nolupina balto miglas apvalku un mūsu skatam paveras arvien jauni un jauni Edinburgas namu jumti, pils, tur tālumā no miglas izkāpis arī 1890 gadā atklātais un UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Fortas dzelzceļa tilts, kas šķērso Fortas līci 2467 metru garumā (tā augstums ir 110 metri).

Dodamies tālāk uz nākamo virsotni. Te kāpiens nebūs tik augsts, jo lejup nolaižamies vien par pārdesmit metriem un tad atkal augšup, uz 493m augsto Allermuir Hill. Toties ceļā negaidīts šķērslis - Highland šķirnes bullis. Izskatās lādzīgs, bet ragi vieš bijību un liek nervozēt. Augstkalnietis stāv tieši uz takas un netaisās griezt ceļu trīs svešiniekiem, tuvojoties pat izrāda interesi un laiski cilājot masīvās kājas tuvojas. Solvita un Andrievs, lai novērtētu lielā ragaiņa garastāvokli, iepaliek. Kad esmu veiksmīgi garām, arī viņi trīsošu sirdi lēnām virzas pa taku uz priekšu. Pārējās četras Skotu Augstkalnu govis laiskojas saulītē un mūs pavada vien ar garlaikotu skatienu.

Plānā nākamais iezīmēts 488m augstais Castlelaw Hill, tomēr tam, lai atstātu spēkus augstākām virsotnēm, aizejam garām. Un labi vien ir ceļš, kas ved lejup no kalna izrādās ir slēgts, bet tuvējās militārās bāzes izvietotie uzraksti brīdina, lai gājēji neaiztiek militāra rakstura priekšmetus, kas var mētāties šajā apkārtnē. Izrādās dabas parku riezi pa reize izmanto militārām mācībām, bet šoreiz to ieņēmušas simtiem aitu ar saviem mazuļiem. katram mazulim uz muguras ar zaļu krāsu uzrakstīts numurs, tāds pats arī mammai. Tas gadījumam, ja mazulis noklīst un vairs pats nespēj atrast savu ģimeni. Astītes vien zib, kad mazie sabijušies ceļa gājēju bēg meklēt mierinājumu pie mammas pupa.

Gandrīz kalna pakājē Castlelaw Fort, dzelzs laikmeta kopienas apmetnes vieta. Nocietinājuma paaugstinājumu apvij trīs vaļņu un grāvju riņķi. Galvenais apskates objekts šodien ir zemes māja, telpa, kas izbūvēta pazemē un saglabājusies līdz mūsdienām. Kādam mērķim tā kalpoja? Slēptuve, rituālu vieta vai varbūt noliktava, kas to lai šodien zin. Apmetne šeit pastāvēja jau gadu tūkstotī pirms mūsu ēras līdz pat bronzas laikmeta beigām.

Ceļš vijas lejup gar armijas šautuves poligona dzelzs nožogojumu, cauri mazai fermai līdz atkal esam uz takas, kuru bagātīgi ieskauj koši dzelteni ziedošie Eiropas dzeloņzirņa krūmi. Pa priekšu aizļekato mazs zaķis. Diena iesilusi un ausij neierastais "Hiya" sveiciens skan biežāk, ielejā ik pa brīdim sastopam kādu gājēju grupiņu. Glencorse burn upītes vecā baļķu laipa tieši laikā, daļa komandas punu pavasara treļļu un jautri čalojošas upītes ieaijājopšajās skaņās var mirkli nosnauties piesaulītē. tepat netālu arī klints mala ar ūdenskritumu, bet gar augsto gravas malu taka aizvijas aušup uz Turnhouse Hill (506m).

Melni mālainajā zemē iespiedušās gājēju soļu trepītes brīžam palīdz, bet daškārt arī kaitina ar savu bezgalīgo skaitu .... augšup, arvien augšup, elpa paliek seklāka un straujāka, saule karsē sprandu, ik pa brīdim jāapstājas. Šoreiz kāpiena vidū paēnas oāze, kurā piesēst uz rudens vēu noliekta koka stumbra. izskatās, ka to bez mums iecienījuši arī aitu bari, kas patreiz gan izklīduši pa plašo apkārtni, jo kūtssmaka šeit iegūlusi uz palikšanu.

Mājās pie datora zīmētais maršruts teorijā liekas krietni vieglāks kā izrādās dabā. Savu devu dod arī pirmā lidostā murgaini pavadītā īsā nakts, tādēļ demokrātiskā balsojumā izlemjam, ka 573 metrus augstais Carnethy Hill šodien būs pēdējais kāpiens un mēs meklēsim ceļu lejup. Bet klātu jau pusdienas laiks un kas gan tas būtu par pārgājienu bez maltītes svaigā gaisā. Skats pār ezeru kalnu ielejā, aizvējš un silta saule, dūc gāzes prīmuss, kartupeļu biezenis un kotletītes ar svaigi griestiem salātiem krējumā, trūkst vien vīna glāzes vecākiem un saldējuma junioram, lai baudījums būtu pilnībā. Nesteidzīgi. Visapkārt miers, tālumā, ielejas pretējā nogāzē atbalsojas aitu balsis un zaļais klājums kā nosēts ar maziem baltiem punktiņiem.

Skati virtuālo skatu torni no Kārnetija kalna te

Virtuālais Kārnetija kalna skatu tornis

Man šķiet, ka toreiz neko skaistāku nebiju redzējis
Kārnetijas grēda pret skaidrām sasalušām debesīm,
ar tās virsotnēm un daudzveidīgajām nogāzēm.
Pakalni kvēloja kā purpursarkans ametists;
debesis kvēloja topāza un vermilion sarkanajās krāsās.
Es nekad neesmu redzējis majestātiskāku skatu par Pentlendu,
ņemot vērā, ka tā nav ne klinšaina, ne sevišķi augsta.
Valters Skots

Ielejā starp kalniem

Kājas nedaudz smeldz, varētu tā gulēt vēl ilgi, tomēr priekšā nezināms kilometru skaits iepriekš neiezīmētā maršrutā, kura aprises acīm iezīmētas tepat no virsotnes - sākumā lēzenāks kāpiens lejup līdz pārejas slaikajam kūkumam, tad pa lietus straumju izgrauztu taku lejup līdz pat ezeram. lejupceļā darbojas citas muskuļu grupas un ik pa pirklim jāpiebremzē solis, lai pēda neapmaldītos nākamajā solī, uzkāpjot uz neplānotas akmens šķembas, nodarot sāpes potītei. Kad pazūd birstoša akmens taciņa un sākas zālājs, varam smejoties paskriet lejup pa kalnu, sajustās pārgājiena beigas ļauj atviegloti atslābt. Mums pretim dodas meiteņu komanda ar lielām mugursomām un papīra karti, kompasu rokās. Izskatās pēc kalnu tūrisma nometnes grupas, kas pasniedzēja vadībā dodas iekarot nezināmo (ar nakšņošanas piederumiem un pārtikas rezervēm pāris dienām).

Ielejā mūs sagaida pilnīgi cita noskaņa, tāda kā nedaudz maģija, jūties kā maza skudriņa, kas iemaldījusies starp takas malā nevērīgi nomestiem lieliem zābakiem. Vējš palicis tur augstāk, šeit apņem saules mīlīgs siltums, ko veldzējošu dara Logan Burn strauts. Straunes izgrauzta ieloka ēnā stāv kas līdzīgs gārnim, bet krasti kā nosēti ar maziem sprogainiem Šoniem. Noskatām ceļu apkārt Melnajam kalnam uz tuvējo ciematu, kur ceram noķert pilsētas autobusu, lai vismaz vēlā pēcpusdienā tiktu pilsētā. kalns tiešām ir melns, kā nodegusi ogle, bet rudenī šī ogle visdrīzāk iegailas ziedošu viršu purpura krāsās.

Takas kreisajā pusē manāms Logan Burn ūdenskritums, kas vairākās kaskādēs veļas lejup pa klinšainu gravas nogāzi. Strauta ūdens ir auksts un dzidrs, bet dzīvības pazīmes tajā nemana. Arī iepriekš redzētajos strautos un upītēs nebija mazo zivtiņu vai kurkuļu, kā tas ierasts mūsu upītēs. Brīžiem vien virs upes san kukaiņu mākonis, kā iemēģinot sev vien saprotamu rituālu deju.

Pārsteidzīgi cerējām, ka vairs augšup nebūs jākāpj, bet nekā, gar akurāti sakrautu akmens sienu atkal augšup. Uh, nebija augstu, tālākā taka piespiedusies Melnā kalna pamatnei pāris kilometru garumā aizvijas lejup līdz ūdenskrātuvei un tad pa laukiem līdz pat kādam ciematam Water of Leith krastā, piedāvājums sasniegt 14km attālo Skotijas galvaspilsētu pa ūdens malas pastaigu taku tiek vienbalsīgi noraidīts. Pēc pārdesmit minūtēm jau esam iekārtojušies autobusa otrā stāva pakaļējos beņķos. Solvita un Andrievs vēl nesasniedzot Edinburgu aizmieg. Nogurums. Piedzīvojuma sajūta atgriezīsies vēlāk :)

Kopsavilkums

No Edinburgas centra uz Pentlendu visērtāk doties ar Lothian 4 autobusu līdz gala pieturai Hillend, kas ir īsi aiz Edinburgas apvedceļa riņķa.
Sabiedriskajā transportā ir pieejams bezmaksas internets, piekļuve tam gan dīvainā algoritmā (par to cits stāsts), bet Lothian App maršrutu meklētājs strādā arī bez autorizēta pieslēguma.
Visas Edinburgas aplikācijas (vismaz AppStore), kas sola offline karšu servisu ir pilnīgs sū... . Neviena no tām nestrādā meklēšanas režīmā, labākajā gadījumā tiek nodrošināta kartes sasaiste ar GPS.
Ja nepieciešams, pilsētā ir iespējams nopirkt interneta pieslēguma karti zemākā cena jebkurā gadījumā būs 10mārciņas, jautājums ir tikai cik GB par to saņemsiet - piedāvājums ir sākot no 3 līdz 12GB.
Mazo 100g gāzes baloniņu par £3 pārgājiena pusdienām iespējams iegādāties Edinburgas centrā, 123-125 Rose St,veikalā Tiso.
Pentland kalnu taku karti var lejupielādēt šeit.
Sporta apavus labāk izvēlēties ar rievotu zoli, lai arī taku klājums ir ciets, gludās zoles slīdēs mitrajā zālē. Tā iespējams neveiksmīgi krist.
Pat mākoņainā dienā labāk paņemt līdzi gana daudz ūdens, jo mainīgie kalnu laika apstākļi var jūs pārsteigt ar saules svelmi, kaut ielejā līst lietus.
Ja ir iespējams lietainu laiku pavadi muzejā, Pentland nogāzes būs slidenas un sevišķi grūtas.
Plānojot maršrutu rēķinies ar vājāko komandas posmu - esot takas vidū vairs nebūs iespējas pateikt, es vairs nevaru, jo no visām virsotnēm nav ceļa lejup, vien uz nākamo virsotni.
Mūsu izv ēlētajā maršrutā bija 958m kāpums augšup, savukārt lejup kāpām nedaudz vairāk - 985m.
Nemēģini noplūkt dzeloņzirni, jau nosaukums liecina par sekām. Nejauša pieskaršanās atstās sāpīgu koduma sajūtu.
Taku tīkls ir plašs tādēļ iespējams atrast arī mazākiem bērniem piemērotu loku. Daļa maršrutu ir izbraucami ar lielāku riteņu ratiņiem gan pa zemes klājuma, gan ar asfalta seguma celiņiem - kalna virsotnē gan tā netiksi, bet pārejas iekarosi.
Un vēl - nekad nepērciet papildu servisu no Ryanair, ja to nenodrošina viņi paši - mums transfēra biļetes no lidostas nācās pirkt vēlreiz, jo vienīgais potenciālais pasūtīto biļešu drukas aparāts lidostā nestrādāja (un arī nav teikts ka tas būtu īstais). Lidostas darbinieki neko palīdzēt nevarēja, zvans Ryanair izmaksātu dārgāk pā jaunas biļetes, kas pie tam bija lētākas nekā pirkām kopā ar biļeti.
Ieskatam Pentland Virtual 360 tower.