Päijänne -Ilves pārgājienu taka
pavisam maza iesildīšanās
Drēgnie Helsinki mūs sagaida ar rasojošu lietu, zibens negaisi palikuši tur, Somu līča otrā krastā. Tā kā pārgājiens Repovesi paredzēts vien nākamajās dienās, tad sākumā braucam uz blakus esošo Päijänne nacionālo parku, kur plānots, ja izdosies, iziet taku, kas atrodas uz Kelvenne salas, turpat atrodot kādu vietu nakšņošanai.
Taka ir vien 9.7 km gara un vijas augšup lejup pa salas kangariem no viena tās gala uz otru. Taka ir vienvirziena, tas nozīmē, ka kopā gandrīz 20km. Takas garumā ir vairākas atpūtas vietas un līcīši ar pludmalēm.
@kidshike
Iesildīšanās taka Päijänne ezera apkaimē
Vasaras sezonā šurp divas reizes dienā dodas reisa kuģītis, kas mūs aizvestu turp, bet nākamajā dienā atpakaļ par Somijai saprātīgu cenu. Tomēr izskatās, ka esam trāpījuši kādas dienas pēc sezonas beigām un vienīgais veids, kā nokļūt uz salu ir ūdens taksis, kas izmaksu ziņā ir 3x dārgāk un nekādi neiekļaujas mūsu budžetā. Tā nu paliekam ar domu citam gadam.
Plāns B jau iepriekš uzzīmēts, tādēļ vien nedaudz piekoriģēts mūs aizved uz 13km garo Päijänne -Ilves pārgājienu taku, kuras vidū vajadzētu būt naktsmītnei - Nuijamiehenkolo laavu.
Vēlies nakšņot dabā, bet telts jau apnikusi? Varbūt izmēģini Laavu vai Kotu - neliels apskats šeit.
Iebakstījuši kartē punktu, kas atrodas uz meža ceļa un takas krustpunkta, kāpjam automašīnā. Meža vidū izkrāmējam auto un kārtojam somas, izvēloties siltākus un attiecīgi smagākus guļammaisus, pārtikas krājumu un traukus vienai dienai, šonakt gulēsim laavu. Kaut kur fonā skan atsevišķi šāvieni, laikam esam tuvumā kādam medību nogabalam. Berhards nevilšus jautā, "kurā pusē ir Krievija?", kā pastiprinot jautājuma kontekstu, vientuļie šāvieni pāriet automāta nepārtrauktā sprakšķī. Lai arī Krievija atrodas trokšņu virzienā 160km attālumā, krietni loģiskāks šķiet pieņēmums, ka tepat aiz kāda ezera loka meža pudurī ir armijas šautuve. Esam ceļu krustojumā un maršruta norāde stāsta, ka taka, vijoties pa pakalniem un iebraukta ceļa līkumiem, mums liks mērot vien 2,7 km, solās būt viegla iesildīšanās.
Päijänne -Ilves taka sākotnēji šajā posmā iemīta jauktu koku mežā, visnotaļ līdzīga mūsu pašu takām - gara zāle, , tomēr drīz tā sāk iegūt ierastās Somijas noskaņas. Lieli akmens bluķi, pakalni augšup, lejup un nebeidzamas melleņu un brūkleņu mētrāju saliņas, kas liek apstāties un aizkavēties pilnām mutēm. Spīd saule, drīz vien ēnainajā mežā vilktās jakas jāvelk nost un jāstiprina pie mugursomas. Taka ir viegla, veidota izmantojot šauros beznosaukuma meža ceļus, vietām nogriežot ceļa līkumus ar mežā iemītu taciņu. Lai dažādotu soli, ejam apskatīt ceļa malā esošu klints pauguru, kurā arī uzrāpjamies ar visām savām lielajām somām.
Drīz vien esam nogājuši solītos kilometrus, bet naktsmītni nekur nemanām. Taka atkal virzās mežā, nedaudz vairāk kā pēc kilometra čalojošas purva sarkanas upītes malā, skan bērnu saucieni: "mājiņa, mājiņa, atradām!"
Laavu izrādās atrodas ceļa malā, tas nozīmē, ka varam šurp atvest arī auto, jo rīt no rīta mums jādodas uz nākamo lielo taku. Kartē iespraužam divus punktus - precīzu laavu atrašanas vietu, lai to atrastu Waze, un auto atrašanās vietu, lai cauri mežam, pa dzīvnieku taciņām, atrastu īsāko ceļu atpakaļ. Taisnais ceļš izdodas par kilometru un vairāk kā stundu īsāks nekā šurp nākot.
Nakts ir ļoti tumša un klusa. Guļot laavu sajūtas ir divejādas, pilnīgas brīvības saldā miega garšu vietām nomaina ieklausīšanās nakts melnumā, pāri lidojoša putna smago spārnu gaisa vibrācijas vai nesaprotams kliedziens kaut kur tālumā. Pirmie saules stari laužoties caur koku galotnēm saplūst ar ugunskura dūmiem, top meža auzu pārslu putra (neaizmirsti uzlikt vāku, lai dūmu un pelnu garša nenomāktu meža ogu aromātu).
