Bērni, ko jūs gribēsiet ēst? Mammu, uzcep pankūkas.... Pankūkas gatavas, nāciet ēst! Mammu, nē, tagad neēdīsim, ieliec tās kastītē, mēs rīt ejam pārgājienā!
Skolēnu / bērnudārza brīvlaika pēdējā diena, gana nīkts pilsētā, dzenājot pa istabu kaķi un mēģinot uzstādīt jaunus rekordus planšetes ekrānā. Dzirdēts, ka Murjāņu pusē Lojas upe smilšakmens klintīs izgrauzusi skaistus lokus, kartē skatoties vien 4-5km, tīri pieņemami mazām ņiprām kājiņām - dodamies ekspedīcijā!
Lielais brālis jau saģērbies, uzlicis mugursomu, knosās pie durvīm, māsa vēl tilla svārkos, basām kājiņām zibot vien, skraida apkārt pa istabām, meklējot, ko vēl varētu ielikt savā ceļojumu somā. Man gan labi, man ir tikai divi gadi un par manu saģērbšanu parūpēsies tētis. Šī rīta galvenais notikums ir uzsnigušais sniegs, es to ieraudzīju pirmā, kad uzrāpos uz palodzes blakus kaķim. "Sniegs, sniegs" saucu vecmāmiņai, kas tikko ienākusi, lai pievienotos mūsu pārgājienam, viņa vēlīgi smaida, samīļo mani un palīdz tētim noķert māsu, un sameklēt sniega bikses.
Ceļš nav garš. Toreiz, kad braucām uz Roju bija ilgāka nīkšana automašīnā, es pat nedaudz iesnaudos, tagad vien ik pa brīdim nepacietīgi iedunkāju vectēva šofera krēslu un dziedu dziesmiņu par zvaniņu, kas smuki skan.
Auto apstājas pie lielas upes, kurai pāri uzbūvēts tilts ar platu ceļu, kur mums iet. Izrādās, ka brālis devies ziemas ekspedīcijā vienās plānajās sporta biksēs, bet te visa zeme apledojusi, vaigos vējelis nedaudz dur sīkas adatiņas. Labi, ka mums vecmāmiņa ir līdzi, viņai vienmēr atrodas kāds rezerves risinājums un brālis tiek pie papildu siltinājuma kārtas.
Laiks doties, es varētu vest Andrievu vai arī savu vecīti, bet viņam jāseko līdzi ceļa zīmēm un jāmeklē tas ceļojuma maršruts, tādēļ labāk iešu ar Andrievu, lai viņš neatpaliek no pārējiem. Mūsu komandā šodien esam seši bērni un es nemaz neesmu mazākā, Dāvis ir par mani jaunāks un pat es nesaprotu, ko viņš saka.
Zeme nedaudz sasalusi un peļķes pārklājis ledus, bet tas tikai līdz brīdim, kamēr mēs ejam garām, tad tas dabū trūkties un sabirzt sīkās sniega lauskās. Tepat jau pirmais šķērslis - pāri celiņam nokritis maktens koka stumbrs, vectēvs kāpj tam pāri, brālis pietupstas un izlien pa apakšu, bet Dāvis jau ir uz vēdera un, smiedamies, veikli kā zutis šļūc cauri. Drīz jau esam sasnieguši upīti, kas jautri čalojot met līkumu līkumus, kurus visus vecīts grib izstaigāt un vedina mūs pārējos ar, te solot smuku krasta atsegumu, te kādu interesantu koka stumbru. Vectēvs man ir garš un viņam tur no augšas labāk redzams, kas aiz nākamā līkuma ir paslēpies.
Jūs zinājāt, kā uzzināt cik vecs ir nozāģētais koks? Es gan nemāku skaitīt vairāk par pieci, bet Dāvja vecākais brālis Matīss uzrāpās uz stumbra un saskaitīja 60 gadu lokus, tas ir dikti daudz! Un vēl viņš atrada kokā caurumu, kuram varēja cauri redzēt gaismu. Tālāk pa taciņu mēs sastapām simt piepju koku, kuras izkārtojušās kā tādas mazas trepītes uz augšu vien, uz augšu vien, izrādīja visiem savus brūnos svārciņus. Brīžam taciņa ved mūs pavisam tuvu upei, kā viens solis un esi ūdenī, tad gan man jāpietur vectēvs, viņš vairs nav nemaz tik jauns un veikls, kā mans brālis un Andrievs, kuri aizskrējuši visiem pa priekšu.
Neviens īsti nezin, cik tā mūsu ekspedīcija būs gara, vectēvs saka, ka 4 kilometri, bet man ir aizdomas, ka viņš to mēģina uzminēt vien skatoties kartē, jo kas gan zin cik soļu ir vectēva kilometrā un cik solīšu ir manā kilometrā. Esam atnākuši pie lielas klints, tur otrajā upes pusē mūs sasauc citi gājēji un lūdz viņus nofotografēt uz smukā Ziedoņa (tā paša, kas tās Krāsāinās pasakas sarakstīja) māju kalna fona. Mūsu upes pusē saimnieks veic meža kopšanas darbus un ir iznācis labs celmus uz kura uzlikt mammas ceptās pankūkas un vecmāmiņas zāļu tējas termosu. Ir jau arī īstais brīdis, noieti 2,3km, piekusuši vēl neesam, bet ēst gan dikti gribas.
Kad pankūku vairs nav un brālis pieveicis lielu daļu sviestmaižu, varam doties tālāk tur uz to nogāzto egli! Kamēr vecmāmiņa mēģina pāriet Lojas upīti pa krituša un ledū sasaluša koka stumbru, mēs varam patrenēties tepat sausumā, Dāvja lielais brālis un mana māsa Grieta pieveic stumbru pirmie un bez turēšanās, tik lielie nez kādēļ, stāv blakus pastiepuši rokas mūsu virzienā - laikam grib, lai palīdzam viņiem uzkāpt augšā.
Ēšanas pauze, kā parasti nenāk par labu siltuma saglabāšanai, tādēļ, lai sasildītos, novērtējam priekšā esošo klints malas kāpumu, tur kāpjot varēs sasildīties. Andrievs ar brāli un māsu, jau ir pāri pusei, kad es un vecītis pamanām, citu ceļu - pa klints apakšu. Neko darīt, jākāpj vien lejā, šis celiņš izrādās dikti smuks ar "gandrīz" alām, kurās mans draugs Dāvis, kamēr pārējie mēģina izpētīt atsegumu, jau uzspēj ierīkot smilšu kasti. Visi jau makten piekusuši, bet vectēvs tik vedina uz priekšu, kā zinādams, ko vairāk nekā pasaka. Pārējie izvēlas gravas augšpuses ceļu, bet mēs ar vecīti dodamies pa upes pašu malu, kas, lai arī līkumotāks un bīstamāks, izrādās ātrāks ceļš kā pārējiem, nākas pagaidīt atlikušo @kidshike komandu.
Loku lokiem Loja izgrauzusies cauri smilšakmens krastiem un ik pa brīdim atsedz stāvas, baltas klintis, kas augstākas par mūsu māju. Kas tad tas? Otrā krastā pamanāma kāda liela dēļu būve, dēlīši smuki saguluši viens pie otra kā vecais pirts toveris. "Murjāņu sporta skolas kamaniņu trase" vēsta uzraksts, Andrievs nenociešas un pār nolīkuša koka stumbru ir upes otrā krastā, bet turpat tālāk ir arī apledojis tiltiņš, kuram uzdrošināmies iet pāri vien turoties pie rokas. Būve iespaidīga, vien iedomāties varam kā kādreiz bērni te braukuši ar kamanām, varbūt kādreiz tā tiks atjaunota, bet pagaidām tik daudz naudas laikam nevienam vēl nav.
Tepat jau arī pēdējais kalns, kurā jāuzkāpj, esam nogājuši nedaudz vairāk par 6km, jā, arī es un Dāvis nogājām paši, mūs neviens nenesa, tik dažviet pārcēla pāri platākiem koku kritumiem. Vectēvs un Dāvja tētis vēl aizies pēc auto, bet mēs pagaidīsim. Iesēžoties automašīnas siltumā, uzreiz aizmiegu un uz mirkli pamostos tikai tad, kad vecītis atdod mani tēta stiprajās rokās.
Jā, piemirsu pateikt, esmu Līna un man ir divi gadi, bet vasarā jau būs trīs! Māsai Grietai tikko bija dzimenīte, viņai palika jau četri, bet brālim Berhardam nākamnedēļ būs ballīte, viņš jau liels, būs seši un drīz ies skolā. Mūsu draugam Matīsam ir pieci, bet viņš jau prot reizināt, ko tas nozīmē es nezinu. Dāvim ir tikpat cik man - divi gadi, bet man trīs būs ātrāk kā viņam!
Tik daudz uzrakstīt man vēl nav spēka, tāpēc pierakstīt visu šo nedaudz palīdzēja vecaistēvs, Kārlis.
Uz tikšanos, citā ceļojumā!