Kokšu ezeru lāču taka

Lai arī esam cēlušies labu brīdi pirms saulrieta, Waze uzstājīgi pīkst, ka mēs jau kavējam. Kā nu nē, ja brokastu vēl negribas, bet pārgājiena pankūku gan sakārojies, kazlēni un vistas arī savu uzmanības tiesu paprasa, juniors laiski staipās - trīs reizes "es jau ceļos", bet no siltās migas ārā nelien. Viss kā parasti.

Kokšu ezeru takas ugunskura vietā sapulcējies pamatīgs pulciņš staigātgribētāju. Dabas pārvaldes inspektore Rūta Zepa stāsta par lāčiem, kas tuvējā apkārtnē izpostījuši saimniecības ēkas un likuši iedzīvotājiem bailēs pārvērtēt savu vēlmi vasaru pavadīt dzimtajās mājās. Speciālisti lāču netipisko rīcību - nebaidīties cilvēku un primāri meklēt pārtiku, skaidro ar iespēju, ka lācēni ir kādu laiku dzīvojuši pie cilvēkiem, bet pieaugot izdzīti vai aizbēguši no mājām. Patreiz mērķis esot lāčus izšķirt, jo abi kopā viņi vairo viens otra bravurību, bet nākamgad, kad šamie būs sasnieguši dzimumbriedumu, tas jau var izvērsties traģēdijā, par kuru "dīvāna dabas draugi" kautrīgi paklusēs savos twitter spilvenos.

Kokšu ezeru virkni veido Dibena, Dziļais, Zāļu un Leišu ezers. Tiem cauri tek Gaujas kreisā krasta pieteka Kokšu upīte. Taka izveidota apkārt Zāļu (2,7km) un Dibena ezeriem (kopā 4-5km). Takas maršrutā pie ezeriem ir izvietotas vairākas atpūtas vietas ar iespēju kurināt ugunskurus.

Ezera mitrais gaiss sāk kost kaulā, laiks kustēties, esam daudz dažāda ritma gājēju, tādēļ kopējais temps īsti neatbilst mūsu ierastajam. Solvita bauda sarunas un takas lēzenos kāpumus, kritumus, bet mums ar junioru sāk salt pirksti, tādēļ pieliekam soli, līdz izlemjam, ka paķersim līdzi arī "neiezīmēto" Dibena ezeru. Tālruņa zona šeit ir diezgan nosacīts jēdziens, tādēļ nosūtām SMS, ka mēs mainām maršrutu, gan jau kādā brīdī tā sasniegs adresātu. Pāri Kokšu upītei pārkritis koks lieti noder nu esam mežonīgajā pusē, kur tālākais ceļš jau pa bebru iešļūktām takām un cauri brikšņiem. Sasnieguši ezera vidu, pār ūdens klāju dzirdamas pārējās grupas dalībnieku balsis, tas liek domāt, ka nebūsim tālu atpalikuši, toties locekļos ir atgriezies siltums un pamazām var nomest liekos apģērba gabalus.

Karte rāda, ka esam ezeram garām, vajadzētu sākt meklēt pāreju Kokšu upītei šajā ezera krastā. Piemērotu kritušu koku nav daudz, bet nu jau esam otrā pusē. Nedaudz purvains, bet ne tik, lai nemēģinātu ciņu danci. Līdz tuvējām eglītēm palikuši vien metri 10, bet ūdens paliek dziļāks un kukuržņi retāki, ja negribam slapjas kājas, jādodas atpakaļ, meklēt sausāku ceļu. Te, tepat pa krasta kāpu aiz svaigi stādītu priežu audzes, atrodas arī braucams ceļš. Ja šajā ezera krastā dominēja lapu koki, tad otru krastu iekarojušas priedes un egles, iešana pa meža dzīvnieku takām, un kritušu koku stumbriem. Silti. Ja zini, kur iet tad arī mūsu mazo gājēju komanda šo varētu iziet, bet iezīmētā Kokšu ezeru taka būs piemērota arī "neprofesionāliem" divgadniekiem :)

Tuvojoties maršruta beigu punktam apdzenam pamata grupas atpalicējus un esam klāt tieši laikā, lai baudītu Valkas tūrisma informācijas biroja sarūpētos pīrādziņus, kanēļmaizītes ar karstu tēju.

Lāčus šoreiz nesatikām, bet sezonas ieskaņai solis bijis gana raits un lai arī pārgājiena minimālais limits (vismaz 10km)  nav sasniegts, esam iesiluši un tā vien urda vēlme iebrist ezerā, jo kas gan tas par pārgājienu bez kā ekstrēmāka ....

• Taka ejama arī bērniem, ratus gan izmantot nevarēs, bet, ja tipina pats, tad droši
• Izveidoti divi taku loki - 2,4km un 5km.
  
• Ir vairākas atpūtas vietas ar ugunskura vietu un galdu, soliem
• Upītei pāri stabils tiltiņš
• Ezeros ir pieeja peldēties
• Pa meža ceļu ezeriem iespējams apbraukt apkārt ar velosipēdu
• Kokšu ezeru virtuālais skatu tornis (skaties saitē)
• Pārgājienu ir iespējams pagarināt līdz Cirgaļu skatu tornim (+7km vienā virzienā) vai turpināt Mežtaku