Grietai šodien paliek 4 gadi. Pārgājiens kā dzimšanas dienas ieskaņa? Kādēļ gan nē!
Pasitam padusē mazo divgadnieku, lielais brālis patur kājas karstā ūdens bļodā, lai tas klepus nedaudz rimstas un visi komanda ar Grietu priekšgalā dodamies iekarot tuvējo, bet iepriekš nezināmo Salaspils Zariņa purvu.
Sagrupēt četru bērnu komandu nav tas vienkāršākais projekts, tādēļ ar īsu aizkavēšanos pie dzelzceļa pārbrauktuves ekspedīcijas tikšanās vietā esam pēdējie. Laiks, kā jau pie mums ierasts, ir mitri drēgns, tādēļ ilgi nekavējoties visi raitā solī sekojam mūsu pārgājiena vadītājai Laurai. Mazie solīši dipina uz priekšu, brīžiem aizķeroties aiz moto izklaides cienītāju atstātajām sasalušajām risām.
Iesildīšanās posms nav garš un esam jau lielā klajumā, kur lielākajiem puikām un meitenēm ir iespēja izpausties, laužot pirmā ledus loksnes, kas nosegušas seklas ūdens lāmas. Lai arī kūdrainā zemes virsma instinktīvi liek uzmanīties, tai teorētiski vajadzētu būt mīkstai un viegli grimstošai, iepriekšējās nakts sals vēl nav atlaidis virsējo kārtiņu un iešana ir diezgan raita. Patiesības sakot jāatzīst, ka vienviet gan izdevās nejauši salauzt ledaino virskārtu un tad gan zābaks pazuda vismaz 20 cm dziļumā.
Tepat pāri purvam aiz kokiem slejas mākslīgi veidots ģipšakmens ieguves atlikumu kalns, kas vilināt vilina to apskatīt tuvāk, bet Laura brīdina, ka tas nebūtu vēlams, jo ieguves karjers tiek aktīvi izmantots un viens no ģipšakmens ieguves veidiem ir spridzināšana. Mēs taču negribam izdzirdēt to spalgo brīdinājuma signālu, pēc kura ir steigšus jāpamet spridzināšanas vieta, vai vēl trakāk - divus signālus, kas nozīmē, ka tūlīt ies vaļā...
Mirkli vēlāk nogriežamies no plaši iestaigātā un motociklu izbraukātā celiņa nogriežamies mežā, lai ceļu turpinātu pa meža zvēru takām un bezceļu. Šis nav vieglākais pārbaudījums mazām kājiņām un arī lielajiem līdzgājējiem jātur līdzi, jo takas nav paredzētas iešanai blakus, bet mazā rociņa drošības pēc ir iekrampējusies vectēva lielajā pirkstā.
Kā jau pilsētas tuvumā esošu dabas objektu arī Salaspils kūdras purvu nav taupījusi civilizācijas ēnas puse, mazie ekspedīcijas dalībnieki cītīgi vāc lielo onkuļu un tanšu atstātās tukšās alus bundžas un visādus citādus mazizmēra atkritumus. Pāris grāvī samestās riepas atstājām talciniekiem, mūsu mazajām rociņām tās bija par smagu.
Alnis Salaspils pievārtē? Jā, mēs redzējām lielā ragneša pēdu (pakavu... kāju... nez kā to pareizi saukt?) nospiedumus, arī neskaitāmus stirnu pēdu nospiedumus, vairākas lapsu alas un bebru nomizotus koku stumbrus. Varējām šķērsot grāvjus pa bebru sanestiem aizsprostiem, uzzināt kas ir tas cinītis, kas gāž lielu vezumu. Kā dažviet piemājas pagalms nosēts ar kurmju rakumiem, šis purvs nosēts ar ziemas nodzeltējušiem makstainās spilves Eriophorum vaginatum ciņiem. Atrast aļņa nomestu ragu neizdevās, bet toties radām skaidrojumu teicienam par adatas meklēšanu siena kaudzē, vien atliek mums pilsētas bērniem nākamvasar noskaidrot, kas ir siena kaudze :) Tepat arī bezgala daudz no kūdras purva dzelmes tā izstrādes laikā kopš 1933. gada izceltie gadsimtus vecie priežu celmi veido spocīgas, kā no Salvador Domingo Felipe Jacinto Dalí i Domènech, Marquis of Dalí de Púbol sireālajām gleznām izkāpušas formas.
Kas gan tas būtu par pārgājienu bez maltītes un atpūtas brīža sēžot uz krustu šķērsu sagāztiem baltiem bērzu stumbriem? Mums tāds bija un līdzņemto maizīšu krājumi ātri noplok, karstā tēja arī nāk īstajā brīdī.
Otrais cēliens lielajiem gājējiem jau pavisam īss, bet mūsu mazulis šoreiz izskatās saguris, iespējams, ka pie vainas ir daudzie ciņi un bezceļš, bet varbūt miedziņš un svaigais gaiss uzcītīgi dara savu darbiņu.
Tā nu atdodam savu līdzņemto meža dzīvnieku cienastu citiem, kuri vēl izmetīs līkumu uz barotavas pusi, un paši dodamies uz auto, kurā tad pēc īsa mirkļa abas meitenes aizmieg, bet puiši šiverējas pa sēdekļu aizmugurējo rindu.
Salaspils kūdras purvs ir laba vieta, kurp doties īsā pastaigā ar bērniem. Drošības pēc labāk paņemt līdzi lieku sausu zeķu pāri, varbūt pat otrus zābaciņus, ja tomēr izdodas saslapināt kājas.
Apmeklējuma krāsām noteikti piemērotāki būs gada siltie mēneši, bet drošāk ziemā - viss sasalis. Piebildīsim, ka vidējais iešanas ātrums nemaz nebija tik mazs 3 km/h un tas ņemot vērā, ka mazajiem ir savas intereses, jāapskata tas, jāapskata šis, jāaizskrien nedaudz uz priekšu un tad atpakaļ, bet soļu skaitītājs ir pieaugušajiem, tātad sanāk, ka bērni ir nogājuši vairāk km, nekā lielie un mierīgie.