Repovesi dabas parks Somijā

Prombraukšanas diena kā ierasts izvēršas nedaudz stresaina. Lai sapakotu meža pārgājienam 4 bērnu mugursomas, nākas krietni pasvīst, ēdiens, guļamlietas, teltis, apavi, drēbes, biļetes ... viss, lai arī ir brīvlaiks, sagriezies vienā straujā virpulī. Visu šo papildina no Burtnieka ezera puses tuvojošies dusmu zila zemu negaisa mākoņu pamale, kas brīžam izvirst zibšņos un pērkona dārdos. Tallinas ostā mums jābūt ļļļoti agrā rītā, jo, kā ziņo biļešu izdruka, jau piecos  tiek slēgta iesēšanās pirmajā dienas prāmja reisā uz Helsinkiem. Pēdējās mantas auto aizpilda krietnā zibens izgaismotu lietus šaltu pavadījumā. Jau tagad skaidrs, ka ceļš stūrmanim nebūs viegls un patīkams, vienīgā cerība ir līdzbraucēju uzmundrinājums.

Termināla rindā uz prāmi neesam pirmie, bet arī ostas personāls nesteidzas, vien ap puspieciem sākas kāda rosība, bet pasu kontroles vārti vēl neveras. Ak jā - apdrošināšana aizmirsta, tepat tālrunī sākam aizpildīt polises pieteikumu, bet kas tad tas, kur ir bērnu ID kartes, somā, kurā tām jābūt, to nav! Pārņem zināms izmisums, miegainības sajūta izplēn kā nebijusi, vai tiešām prombraukšanas stresā tās palikušas mājās uz klavierēm? Jau apspriežam domu cik ļoti prāmja operatoriem šāds skaidrojums ies pie sirds un cik ātri mūs pagriezīs atpakaļ, kad ID kartes tomēr atrodas.

Iesildīšanās taka Päijänne ezera apkaimē

Drēgnie Helsinki mūs sagaida ar rasojošu lietu, zibens negaisi palikuši tur, Somu līča otrā krastā. Tā kā pārgājiens Repovesi paredzēts vien nākamajās dienās, tad sākumā braucam uz blakus esošo Päijänne nacionālo parku, kur plānots, ja izdosies, iziet taku, kas atrodas uz Kelvenne salas, turpat atrodot kādu vietu nakšņošanai. Taka ir vien 9.7 km gara un vijas augšup lejup pa salas kangariem no viena tās gala uz otru. Takas garumā ir vairākas atpūtas vietas un līcīši ar pludmalēm. Vasaras sezonā šurp 2x dienā dodas reisa kuģītis, kas mūs aizvestu turp un nākamajā dienā atpakaļ par Somijai saprātīgu cenu. Tomēr izskatās, ka esam trāpījuši kādas dienas pēc sezonas beigām un vienīgais veids, kā nokļūt uz salu ir ūdens taksis, kas izmaksu ziņā ir 3x dārgāk un nekādi neiekļaujas mūsu budžetā.

Plāns B jau iepriekš uzzīmēts, tādēļ vien nedaudz piekoriģēts mūs aizved uz Päijänne -Ilves pārgājienu taku, kuras vidū vajadzētu būt naktsmītnei - Nuijamiehenkolo laavu.

Vēlies nakšņot dabā, bet telts jau apnikusi? Varbūt izmēģini Laavu vai Kotu - neliels apskats šeit.

Iebakstījuši kartē punktu, kas atrodas uz meža ceļa un takas krustpunkta, kāpjam automašīnā. Meža vidū izkrāmējam auto un kārtojam somas, izvēloties siltākus un attiecīgi smagākus guļammaisus, pārtikas krājumu un traukus vienai dienai, šonakt gulēsim laavu. Kaut kur fonā skan atsevišķi šāvieni, laikam esam tuvumā kādam medību nogabalam.  Berhards nevilšus jautā, "kurā pusē ir Krievija?", kā pastiprinot jautājuma kontekstu, vientuļie šāvieni pāriet automāta nepārtrauktā sprakšķī. Lai arī Krievija atrodas trokšņu virzienā 160km attālumā, krietni loģiskāks šķiet pieņēmums, ka tepat aiz kāda ezera loka meža pudurī ir armijas šautuve. Esam ceļu krustojumā un maršruta norāde stāsta, ka taka, vijoties pa pakalniem un iebraukta ceļa līkumiem, mums liks mērot vien 2,7 km, solās būt viegla iesildīšanās.

Päijänne -Ilves taka sākotnēji šajā posmā iemīta jauktu koku mežā, visnotaļ līdzīga mūsu pašu takām - gara zāle, , tomēr drīz tā sāk iegūt ierastās Somijas noskaņas. Lieli akmens bluķi, pakalni augšup, lejup un nebeidzamas melleņu un brūkleņu mētrāju saliņas, kas liek apstāties un aizkavēties pilnām mutēm. Spīd saule, drīz vien ēnainajā mežā vilktās jakas jāvelk nost un jāstiprina pie mugursomas. Taka ir viegla, veidota izmantojot šauros beznosaukuma meža ceļus, vietām nogriežot ceļa līkumus ar mežā iemītu taciņu. Lai dažādotu soli, ejam apskatīt ceļa malā esošu klints pauguru, kurā arī uzrāpjamies ar visām savām lielajām somām.

Drīz vien esam nogājuši solītos kilometrus, bet naktsmītni nekur nemanām. Taka atkal virzās mežā, nedaudz vairāk kā pēc kilometra čalojošas purva sarkanas upītes malā, skan bērnu saucieni: "mājiņa, mājiņa, atradām!"

Laavu izrādās atrodas ceļa malā, tas nozīmē, ka varam šurp atvest arī auto, jo rīt no rīta mums jādodas uz nākamo lielo taku. Kartē iespraužam divus punktus - precīzu laavu atrašanas vietu, lai to atrastu Waze, un auto atrašanās vietu, lai cauri mežam, pa dzīvnieku taciņām, atrastu īsāko ceļu atpakaļ. Taisnais ceļš izdodas par kilometru un vairāk kā stundu īsāks nekā šurp nākot.

Nakts ir ļoti tumša un klusa. Guļot laavu sajūtas ir divejādas, pilnīgas brīvības saldā miega garšu vietām nomaina, ieklausīšanās nakts melnumā, pāri lidojoša putna smago spārnu gaisa vibrācijas vai nesaprotams kliedziens kaut kur tālumā. Pirmie saules stari laužoties caur koku galotnēm saplūst ar ugunskura dūmiem, top meža auzu pārslu putra (neaizmirsti uzlikt vāku, lai dūmu un pelnu garša nenomāktu meža ogu aromātu).

Repovesi, Kaakkurinkierros (Brūnkakla gārgales taka)

Lai vienkāršotu pārgājiena loģistiku, esam noīrējuši mazu mājiņu takas malā, tādēļ izvēlamies auto stāvvietu, kura atrodas vistuvāk mūsu naktsmītnei.

Mugursomu siksnas nospriegotas, vēl tik jāpapildina ūdens krājumi un varam doties uz savu mājiņu nākamajām divām dienām. Šajā takā ir daudz īres namiņu, pat maksas kempinga vieta, tomēr vēl vairāk ir vietu, kurās uzsliet telti un skaistu ezera līcīšu, kur priedēs nakšņot šūpuļtīklā. Taka priecē jau no pirmajiem soļiem, akmeņu un sakņu vijumi, klintis, kas kā bruņurupuču muguras sagūluši mazos ezeriņos, aicina uzkāpt un palūkoties dzidrajā ūdenī kritušo koku it kā rūnu rakstu zīmēs. Dungojot dziesmiņas un piešķirot vārdus lielākajiem akmeņiem, mūsu komanda seko kartes punktētajai takas līnijai. Īsti nezinām, kura kartē iezīmētā mājiņa ir mūsējā, tādēļ ieturam tikai virzienu, kas neliedz nedaudz kļūdīties un jau, smagi elpojot, rāpjamies stāvā kalnā, kas mūs atalgo ar skatu torni.

Tālāk ceļš aizlokas lejup un gar ugunskura vietu, ezera krastu aizved līdz lielam akmens dīvānam, tur aug;spusē ieraugām mājiņu, kuras aprises vedina domāt, ka esam sasnieguši savas mājas divām nākamajām naktīm - Kuutinkämppä.

Pirmā šo taku pārgājiena diena beidzas ar iekārtošanos mājiņā. Jaudu papildinošas vakariņas, paralēļi iekurinot saunas krāsni, saules ceļu pamazām paslēpj aiz ezera krasta stāvajām klintīm. Pelde ezera mierīgajā spgulī mums sanāk vien drēgnā krēslā.

Otrā diena, Kaakkurinkierros.

Saules stari vēl paslēpušies aiz ezera krastus ieskāvušo egļu galotnēm, vieglā migliņā ezera klājo spoguli pāršķeļ pīļu ģimene, kas ik pa mirkli ienirts un te atkal uzpeld jau metrus desmit tālāk. Līdz beidzot ceļas spārnos, lai, šķaidot ūdeni lielās šļakatās, pārceltos tuvāk pirmos saules staros iezaigotos vilnīšus otrā ezera pusē. Mazie vēl guļ, bet pieaugušie jau rūpē sviestmaizes dienas gājienam un vāra auzu pārslu putru dienas sākumam.

Berhards sarēķinājis, ka šodien būšot jānoiet 16km, jo redz, līdz veikaliņam, kurā vecītis (toreiz, kad viņš vēl mācijās runāt, vārds "vectēvs" bija pārāk sarežģīti, tā arī palika) ir solījis nopirkt saldējumu, esot 8 km un tad jānākot atpakaļ. Pie šī arī paliekam, jo mazo grupas dalībnieku apņēmība noiet 16km liekas pietiekoši labs izaicinājums.

Tā kā zinām, ka vakarā atgriezīsimies savā mājiņā, tad līdzi ņemam tikai rezerves zeķes, lietus jakā un dienai paredzētās sviestmaizītes. Ūdens krājumi beigušies, bet parka kartē noskatām, ka pēc pusotra km takas mēs sasniegsim ūdens pumpi, kur varēsim piepildīt savas tukšās pudeles. Vakardienas smagās somas paliek mājiņā, solim, lai arī taka līkumos un augšup, lejup, šodien vajadzētu būt vieglākam. Pirmais skatu punkts mums paredzēts jau tepat blakus, vien puskilometra attālumā uz Kuutinlahti (Sešu līču) klints. Kāpiens nemanot mūs uzvedis augšup klintī, kas paver skatu simt metru lejup, kur lēni šķeļot tumši zilo ūdens spoguli slīd kāda laiva. Klints brūngani dzeltenīgais akmens vaigs daudzo gadu gājēju soļu un lietus noskalots gluds gluži ka vecīša plikais pakausis. Brīdi baudām miera skatu un tad jau tālāk, vēl taču priekšā krietns gājiens paredzēts.  Visvieglāk taku pazaudēt uz tīras akmens klints, tur vairs nav ieraugāma sūnās un koku saknēs iestaigātā taciņa. Toties vien pāris soļus nostāk tiekam apbalvoti ar sevišķi apaļīgām melleņu ogām, bērni sabirst kur nu kurais, virs biezajiem krūmiem redzamas vien spilgtās pārgājienu jakas kapuces vai puišu izspūrušu matu ērkulis. Kamēr bērni pilnām mutēm loka iekšā zilimelnās ogas, vecītis virzienā, kur liekas vajadzētu būt taciņai, pārliecinās vai nav kāda stāva nogāze, pa kuru netiksim lejā. Gājēju taciņu nemana, bet mežs ir skaists un meža dzīvnieku iestaigāts - var iet. Zem kājām čaukst vasaras izkaltētās sūnas, briežu utis kaitinoši lien aiz apkakles, bet citu mošķu šajā vasaras beigu sezonā vairs nav, vienīgais, kas būtiski būtiski palēnina soli, ir ik pa brīdim trekni saaugušie melleņu un dzērveņu krūmi. Pēc kartes spriežam, ka taciņu esam pazaudējuši, bet priekšā jābūt velosipēdiem atvēlētais ceļš, tam garām neaiziesim, bet lejāk no kalna, tas atkal krustos gājēju maršrutu.

Mežs mums atdod pirms gadiem trīs uz klints malas atstātu, bet nu jau sūnās ieaugušu ūdens blašķi, neatstšim tak mežā, nesīsim ārā, gan atradīsim, kur atstāt. Līdz velo ceļam vairs nav tālu, vien no egļu galotņu augstuma klints malas jātiek lejāk un tad pāri pavasara strauta izžuvušai gultnei. Lielajiem tas nekas sarežģīts, bet mazo ceļotāju kājelēm ir ko paxīnīties, lai atrastu īsto vietu, kur spert soli. Taisnības labad jāsaka, ka Somijas egles ir knapākas un savā slaidumā nemaz nelīdzinās mūsu zaļotnēm, tādēļ kāpiens nav nemaz tik augsts.

Esam sasnieguši ūdens pumpi pie vecā Kuutinkanava baļķu pludināšanas kanāla, kas savieno Tervajärvi ezeru uz Repovesi ezeru. 270 metrus garo kanāls uzbūvēja 1912. gadā. Sākotnēji tas bija klāts ar akmeņiem, taču caur to netecēja pietiekami daudz ūdens, tādēļ tika izbūcēta koka tvertne, kas bija labāk piemērota baļķu pludināšanai. Pēdējo reizi meža vīru balsis un peldošo baļķu dārdi pret kanāla sienām ceļā uz Repovesi, te skanēja 1968. gadā. Šī darvas piesūcinātā atmiņa par baļķu pludināšanas laikiem tika atjaunota 1996. gadā. Tepat Kuutinlahti līcī ir ugunskura vieta ar sauso tualeti un laivu nolaišanas vieta ezerā.

Tālāko ceļu uz Lapinsalmi tiltu jau iezīmē plata taka, ko mērojam čalojot un ar domu par drīzu veikaliņa apmeklējumu Lapinsalmi automašīnu stāvvietā, kā nekā vecītis brašajiem gājējiem ir solījus nopirkt saldējumu. Kaut kur pāri ezeram skan bērnu čalas, neesam vienīgie, kas Kaakkurinkierros taku mēro neskatot vecuma sliekšņus.

Esam krustojumā, kurā sagurušākajiem ir iespēja mērot puskilometru līdz Lapinsalmi vanšu tiltam un tur esošajā ugunskura vietā atpūsties, gozējoties skopajā atvasaras saulītē. Pārējie var doties mazā 2km lokā, kas pēc, kartes spriežot, sola skaistu skatu pār Repovesi ezeru. Garāko ceļu, mums visiem par pārsteigumu, izvēlas iet mazā Līna un nav tā ka viņai tas būtu "darīšu līdzi citiem" lēmums - māsa ar brāli pirms tam ir pieteikušies uz īso ceļu. Slaidā lokā gar ezera dzidro spoguli, kurā haotiskā Jenga sagūluši kritušu koku stumbri, garām divām māmiņām un bērnu bariņu, kas kopā, jautri čalojot ezera krasta klintī, gatavo pusdienas somiem tik iecienītajā lielajā pārgājienu katlā.

Taka pamazām vijas augšup vētras virpuļa paretinātā pakalnā. Savērptu koku stupeņi kā izmisuši rūķi izspūrušiem matiem noraugās kā mēs rāpjamies pāri vēja aiznestajiem koku stumbriem. Lietus šo nogāzi nav taupījis, izskalotās saknes savijušās, kā zalkši purva midzenī, toties kāpienu tas dara vieglāku un jautru, jo var iztēloties, kā skrien cauri čūsku midzenim lecot no vienas saknes uz akmens bruņurupuča muguru, tad atkal un atkal. Vēl nedaudz caur sīkākām priedītēm un esam jau uz Kadiķu kalna varenas klints. Lejāk no dēļu balkoniņa paveras izcils skats uz Repovesi ezera salām.

Ja nesekojam oficiālajai takai, bet izvēlamies mazāk pamanāmu taku uz ziemeļiem, tad pēc aptuveni kilometra pašā ezera krastā pie Ruskiasalmi šauruma, klinšu sienas pakājē ir iedobe, ko vietējie sauc par Löppösen alu. Sens nostāsts vēsta, ka Löppönen Herra bija dzelzceļa strādnieks no Kouvolas, kurš ar vilcienu ieradās Hillo un no turienes pa mežu devās uz savu "villu" Ruskiasalmi, lai pavadītu vasaras brīvdienas. Lēpenens neesot valkājis apavus, bet atvaļinājuma sākumā vienmēr darvoja kāju pēdas. Uz Löppönen alas sienas atrodams blāvi duļķains akmens laikmeta klinšu zīmējums.

200 pakāpieni lejup pazūd ēnainā egļu, priežu meža galotnēs, kāpiens aizņem kādu brīdi, bet krietni atvieglo un dara drošāku tikšanu lejup gar gleznaino klints sienu. Līdz sarunātai tikšanās vietai palikuši vien pārdesmit metru, gad dzirdam pazīstamu balsu ūjināšanu, brālis ar māsu jau nepacietīgi gaida mazo Līnu, lai kopā steigtu tālāk uz kartē iezīmēto stāvvietas veikaliņu.

Pamatīgais Lapinsalmi tilts pāri šaurumam ļauj vairāku taku posmus izmantot arī vecākiem ar bērnu ratiņiem vai cilvēkiem ratiņkrēslos. Sākotnējā mērķa tuvums kājas dara vieglākas un soli straujāku. Takas "sākuma" stāvvieta izrādās liels laukums, kas nedaudz atgādina putekļainu celtniecības objekta materiālu laukumu. Ir nedēļas sākums vasaras beigās, mašīnu ļoti maz, toties laukuma vidū gadu gaitā dažādu "arhitektu" stilu apaudzēta mājele, kas ir mūsu gājienā plānotais veikaliņš.

Galvenais - saldējuma kaste ir un tās saturs ir krietni bagātājs nekā iepriekš Lielajā lāča takā redzētais, cenas arī daudz neatšķiras no pilsētas veikalā redzētajām. Bet vispirms jāpaēd, ar krītu zīmētajā ēdienu sarakstā somu valodā viegli atpazīstami nosaukumi, soļanka, kartupeļi, hotdogs. Kopā ar līdzi sasmērētajām maizītēm iekļaujamies 40 eur, kas priekš sešu gurkstošu vēderu komandas liekas pieņemami.

Bruņojušies ar jaunu lielo maršruta karti dodamies uz Lapsas prāmi (Ketunlossi), kas atrodas vien puskilometru no stāvlaukuma. Saldējums vēl nav apēsts, kad ceļu pārtrauc metrus simts plats ūdens klājs. Par prieku mums prāmis atrodas mūsu krastā. Ketunlossi ir aptuveni 3x2 metrus liela platforma, kuras vienā sānā izvērta trošu sistēma, kuru saviem spēkiem velkot ceļotāji tiek pāri Kapiavesi melnajiem ūdeņiem. Berhards un Grieta ķeras pie troses un smieklu sajūsmas pavbadītais piedzīvojums var sākties. Prāmis šūpojas, bet ir gana stabils, lai nebaidītos, troses paceļoties no ūdens līdzi nes aukstas ūdens lāses, kas šļastās un dažkārt liek iespiegties.

Kā jau iepriekš domāts, šī takas daļa ir samērā līdzena, vairs nav augstu kāpienu un klinšu sienu, tādēļ solis paliek ātrāks. Vecmāmiņas sēņu maisiņš jau piepildīts, tomērs, ja gadās kāda cēlāka sēne, tai vieta atradīsies. Šajā takas daļā vairākās vietās izvietotas informatīvās plāksnītes, te par lapsu ģimeni, te par akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietu, te norāde uz senu dzelzs ieguves bedri. Saule mijas ar mākoņiem, bet mežā vēja nejūt, paliek karsti. Vēl kāds kilometrs un būsim pie Darvas ezera (Tervajärvi), tur atpūtas vietā noteikti būs iespēja tikt tuvāk ūdenim un izpeldēties.

Talas atpūtas vietā cilvēki pusdieno, tādēļ izvēlamies kādu līcīti ar lēzenu klints plāksni, kas viegli ieslīd dzidrajā ūdens klājā, metrus 50 pirms tās. Puiši vienkārši novelk apavus un atpūtina kājas, bet meitenes ar vecmāmiņu un vecīti iet peldēties. Ūdens auksts, bet ezera pamatne gana duļķaina, katrā solī paceļ augšup mazus dūņu gabaliņus. Veldzējoši. Kamēr meitenes mērcējas, vecīts, mētājot rokas kraulā, izgriež slaidu loku pa seklā ezera mākoņu spoguli. Tikt ārā nav nemaz tik vienkārši. Lai arī akmens virsma ir lēzena, tā zem ūdens gluma un slidena, lai piedzīvojums nebeigtos ar kritienu, nākas mesties rāpus.

Pēc peldes pārgājiens iegūst jaunu sparu, vairs nav tik karsti un nogurums arī atkāpies vismaz 10km attālumā. Tagad taka ved mūs gar paša ezera krastu, debesis sāk apmākties, nokrīt pāris piles un vējš sāk ķemmēt koku galotnes.  Ja Karhunkierros takā reljefs un daba mainījās dienas griezumā, tad šajā Kaakkurinkierros takā jauni skati paveras ik pēc pāris kilometriem, jau atkal pēc mierīgo ezera taku sāk rotāt klintis, kuras pēc īsa brīža nomaina ēnainu egļu audzes.

Jau kādu brīdi biežāk ieskatāmies kartē, cik tālu līdz tuvākajai ūdens ņemšanas vietai? Visi trauki nemanot iztukšojušies, pēdējās lāses sadalām bērniem un tālāk tik ar cerību. Labajā takas pusē - slēgta armijas teritorija, nav nekādu žogu, novērošanas kameras arī nemanām, bet brīžiem tālumā var dzirdēt, ka notiek kādas mācības. Taka viegli ejama, jo pārklājas ar velo celiņu, bet tie te nemaz nav ekstrēmi, drīzāk atgādina mūsu lēzeno meža ceļus, kas noklāti ar sīku granti.

Cik maz vajag lai cilvēks būtu laimīgs.

Beidzot sasniegts Lojukoski ūdens pumpis, kas uz īsu brīdi pārvēršas par īstu ūdens ballītes vietu. Mazie šļakstās un šķaidās ar ūdeni, dzer un mazgā seju, lēkā peļķē, kas izveidojusies pumpja pamatnē. Tad atkal piepilda ūdens pudeles, lai liktu tās lietā savās tikko izdomātajās spēlēs. Lielie gājēji, apsēduši uz nomas mājiņas sētas, vēlīgi smaida un bauda laimīgu bērnu smieklus.

Diena ir krietni otrā pusē pusdienai, bet priekšā vēl aptuveni 4-5 km, tādēļ piepildam visus traukus un dodamies pāri Slinkā dīķa tiltam  Kirnukangas lāvu virzienā. Pēc kilometra gājiena stāvas kāpnes mūs aizved uz Hauklamminvuori - patiesi skaistu, ēnainu un klinšu ieskautu gravu, kurai cauri, atsitoties pret lieliem akmens bluķiem, laužas mazs strautiņš. Tepat blakus arī meklētā atpūtas vieta, kurai blakus atrodas meditatīvs zaļu sūnu iekļauts purva ezeriņš. Bet pati lāvu mājiņa īsti nederēs mūsu rītdienas nakšņošanai, jo tajā gar sienām izvietotas trīs lāvas, bet mēs esam seši. Naktī, kurā nelīst varētu droši nakšņot, bet rīt naktī sola lietu un mums negribas neplānotu piedzīvojumu.

Mirguļo sīks lietus un mums jāmeklē taisnākais ceļš mājup, zem kokiem un mākoņiem sāk pamazām krēslot. Taka, kuru mums jāiet nav apzīmēta un nav arī norādes uz to, tādēļ kādu brīdi nākas meklēt, līdz sajūtam, ka ejam pareizajā virzienā gar pašu klints malu. Pamazām pielavījies nogurums, vēl negribas visu mest pie malas un cerīgi raudzīties uz vecīša pičupaunu, bet jau parādās jautājums: "vai vēl tālu?" Drīz jau kāpjam lejup no kalna un sasniedzam pirmajā Repovesi dienā redzētu taku, tātad vairs nav tālu - vien garām Melnajam dīķim un tad jau arī ezera krastā redzam mūsu mājiņu.

Šodien pieveikti 22 km. Smidzina, steidzam iekurt pirtiņu, lai pēc mazas peldes ezerā būtu, kur sasildīties. Pārgājiena miegam ir sava īpaša jauda, tas atnāk strauji un ir dziļāks, vakara čalošana ātri noklust un katrs ieslīgst savos saldajos sapņos.

Rīts ataust lietains. Lai sakārtotu mājiņu vairs nav palicis daudz laika, nomas noteikumi paredz, ka mājiņa jāatstāj sakopta, kā tas būtu, ja tu gaidītu ciemiņus savā mājā. Trauku mazgāšana, grīdas slaucīšana, pelnu iznešana no pirts krāsns. Atslēgu ieliekam speciālajā kastītē vien 10 minūtes pirms noteiktā laika, atpakalceļš var sākties.

Šodien, prms kāpjam auto un dodamies Helsinku virzienā, vēl iziesim daļu no Kraukļa takas (Korpinkierros), lai uzkāptu Olhavas kalnā (Olhavanvuori), no kura virsotnē paveras skaists skats pār iegareno ezeru klints pakājē. Ja interesē vēsture, tad šīs stāvās akmens sienas pamatnē, kur klinšu kāpēju starta laukums, varam atrast akmens laikmeta zīmējumus.