Erelises kalnu lāča migu meklējot

Arī šoreiz mūsu komandas meža bērnu vecums ir sākot no diviem gadiem, bet stingrais plecs, kas egļu biežņā lauž ceļu, ir padsmitnieks Andrievs. Kartē iezīmētās taisnās līnijas sola 3km nezināma meža ar tendenci uz purvainu vidi un 4,5km pašas Teringi mācību takas, kas pirms 3 gadiem sajūtās likās krietni garāka. Iespējams tas tādēļ, ka negaidīti savilkušies vasaras vētras mākoņi, laiku padarīja garāku un nemīlīgu lietus lāšu nogurdinātu.

Lai saīsinātu vienmuļo iešanu pa taisnajiem Latvijas Valsts mežu grants ceļiem, atrodam labu stāvvietu un mūsu ekspedīcija var sākties. Augstu virs galvām, skaļi klaigājot, mūs apsteidz dzērvju bars, uz ceļa sniega pakusušā sērsna meža ragaiņu pēdu izraibināta, te stirnu bars skrējis, te slaiki alnis devies savās gaitās. Uzmanīgi jāskata grāvju malas, iespējams stāvā krituma neizturējuši, grāvmalā mētāsies aļņa ragi, tieši tagad ir tas laiks, kad viņš no tiem atbrīvojas. Mežcirtēju iebraukātās dziļās meža ceļa rievas drīz novirzās no mūsu ieplānotā maršruta un mēs lēnām dodamies iekšā biezoknī.

Zvēru takas galā vīd balts klajums. Metrus piecus plata josla asos lokos caurvij gadu desmitus veco priežu audzi, nedaudz tālāk manāms baltmelni svītrots stabs, kas kā kupica iezīmē Latvijas-Igaunijas robežu. Izskatās, ka robežu šeit uztur Latvijas puse, tajā priežu stumbri iezīmēti dzeltenām joslām, vien reti krūmi, bet igauņu pusē viss izskatās mežonīgi pamests.

Lai nokļūtu tuvāk Alatsi ezeram, nedaudz ejam pa robežas balto sniegu. Bērni priekšā jautri skrien pa saulē dzirkstošo, bet joprojām sērsnas cieto sniegu. Žļukts, kāja izlūzt cauri cietajai sniega virskārtai un pazūd kaut kur dziļumā, zābakā iesprūk pāris piles pavasara pakusušā purva ūdens, bet tas ir nieks, salīdzinot ar Andrieva guvumu - pilnu zābaku dubļainas žļurgas. Pārējie bērni tikuši cauri sausām kājām. Nākas uz brīdi apsēsties, lai pārģērbtu vienu zeķi. Igaunijas pusē ātri nonākam uz jauka meža ceļa, kas tā vien liekas, sagatavots tādiem gājējiem kā mēs - vieglas sūniņas klāts, gluds, neizbraukāts. Ceļš īsti neved mums vēlamajā virzienā, bet tas ir ērts un ātrs solis pat mazajām kājiņām. Drīz atkal esam nākamajā robežas joslas līkumā, bet aiz tā vien pārsimts metru attālumā arī purva takas iezīmētais celiņš.

Teringi purva takas dēļu celiņš, vietām pārklāts ar papildus neslīdošu tīklu, svaigi bērtā drošā skaidu taka ved gājējus pār vairākām purva salām, bet vairāki takas informācijas stendi arī latviešu valodā stāsta par meža iemītniekiem, gan par purva sastāvu un senām leģendām, kas apvij šīs purva salas. Teringi purvā kopā ir 11 purva saliņas, kas to sadala uz pusēm. Pēc nostāstiem uz purva saliņas, Erelises kalnos, bijusi muiža, kuras labumus iekārojuši sirojoši latviešu laupītāji. Cits nostāsts vēsta, ka Ziemeļu krusta karos, kad pāvests izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem, pret barbariem, kas pielūdz „nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus” Erelises kalnos bijusi slēptuve, kurā patvērušies vietējie izdzīvotāji. Uz turieni vedis slepens, no ozolkoka bluķiem veidots ceļš, kuru naidnieki nav mācējuši atrast.

Kas gan tas par bērnu pārgājienu bez maltītes pauzes tādēļ steidzam nojumes virzienā, tā vecā koka zaru vigvama vietā sagaida mūs svaigi uzcelta, drošu un izturīgu jumta pārklājumu (Latvijas Dabas pārvaldei nav pat tālu jābrauc, lai aptaustītu citus jumtu veidus brīvdabas nojumēm satrunējušo lubiņu remontam) un pamatīgām sienām. Ugunskura vietas nav, jādodas vien tālāk uz takas sākumu, kur tā noteikti būs.

Ēriks mūs sagaida ar sajūsmas pilnu skatienu, sniegā vīd iepriekš neredzētas pēdas, tādi lieli nospiedumi ar izteiktiem pirkstu spilventiņiem vienā pusē - lācis. Kādu dienu atpakaļ vai no rīta pa šo dēļu laipu ir čāpojis lācis un šajā vietā nogriezies meža virzienā. Visi sastājam apkārt un priecājamies kā 9 pasaules brīnumu ieraudzījuši, sirdi pārņem gandarījuma sajūta, esam sastapuši ko jaunu iepriekš mūsu pieredzē nebijušu. Vasarā šīs takas malās ziedēja lācenes, bet tagad paši lāči ziemas miega modušies.

Takas stāvvietā vientuļa mašīna, lielais pusdienu vigvams ar kamīnu mums vieniem. Līdzpaņemtais zviedru uguns bluķis ne pa kam nevēlas aizdegties, tādēļ tiek ziedots parastajam ugunskuram, desiņas saspraustas uz koka zariem, jau silda sānus uguns liesmās, kartupeļu biezputra kļūdas dēļ tiek uzvārīta ābolu sulas dzēriena, bet tas nemaina ātrumu, kā iztukšojas katliņš. Pēc ziemas pārgājiena ēstgriba gan bērniem, gan lielajiem ir dubulta. Saldajā katram tiek liesmas brūni gruzdošs marshmallow pikucis koka iesma galā. Pamazām atvieglojot līdzņemto gardumu somas un sniega kupenās rokot alas, paiet stunda un jau laiks skatīties pulkstenī, lai pa gaismu tiekam atpakaļ.

No šīs puses skatoties kartē un zinot meža struktūru, jau vieglāk uzzīmēt iespējamo atpakaļceļu - jādodas līdz ezeram un tad gar tā labo krastu mežā atstāto automašīnu virzienā, ja paveiktos, sanāktu gandrīz taisna līnija. Mīkstais skaidu celiņš mūs mazo komandu caur smiekliem un skriešanās brīžiem ātri vien atved līdz aizsalušā Alatsi ezera krastam, kurā izvietota koka platforma. Te jāatgriežas vasarā, jo informācijas stends rosina nopeldēties brūnganajā purva ezera klājā. Šoreiz ezera kūstošā ledus virsmu izaicinoši izmēģina tikai Bille, ar degungalu pastumjot mūsu virzienā līdznesto koka sprunguli - ņem, pamet tālāk, es gribu spēlēties :)

Ledus liekas gana stingrs, lai ietu pa sasalušās palienes meldru pļavu, tomēr nē, īsti nav redzams, vai tur tālāk nenonāksim kādā saliņā, vai atkušņa vietā, bet laiks eksperimentiem nav atlicis daudz, drīz tumsa. Caur purva mētrāju kukuržņiem augstu cilājot kājas ieturam vajadzīgo virzienu, mazie kā ierasts pārvietojas pa sērsnas virsmu, bet lielajiem katrs trešais solis beidzas izlūztot tai cauri, kas gājienu padara nevienmērīgāku un grūtāku. Hei, kas tad tas, lai arī nebūt neesam klusi, laikam garais gājiens uz brīdi ir licis koncentrēties sevī un gandrīz degunu degunā saskrienamies ar aļņu trio, kas nu, mūs pamanījuši, slaikiem rikšiem skrien prom cauri mazu eglīšu puduriem. Bille, lai arī medību suns, spēj savus instinktus savaldīt un mums vieni satraukumi mazumā, nebūs jāmeklē suns kautkur tālu nezināmā mežā.

Sekojot līdzi nospraustajam maršrutam kartē ātri vien esam, jau uz pazīstamās stigas ar robežas stabiņiem, vēl kāds kilometrs un varam doties mājup dzert siltu tēju. Kopā esam nogājuši 10 ar pusi kilometrus, viens gumijas zābaks saņēmis ūdens devu, zeķe slapja, bet, ejot, kāja nesalstot. Mazākais gājējs brīdi pagulējis tēta muguras grozā, tagad tīri smaidīgs veic pēdējos pārgājiena metrus, vaigi sārti, cimdi atdoti mammai, vēl viena diena pavadīta kopā, iepazīstot vienam otru un pašam sevi.