Aug 24, 2020

Pēdējā vasaras diena

Karhunkierros

Hiking Is Power

  • #takas
  • #suomi
Karhunkierros

Karte

102.0 km

takas

6 d

Esam zemē, kurā starp 10  000 ezeriem ir 1 000 000 akmeņu un katram no tiem ir savs vārds, tikai viņi tos nezin, jo lielais ledus ceļš nav tos atnesis līdz Latvijai.

Lāču takas pārgājiena ideja pavīdēja gaisā īsi pirms "Sūrās pēdas" pārgājiena, sameklēju interneta vietni, pāršķirstīju instagram bildes, bet tā arī palika vēlmju apcirknī ar atzīmi "būtu labi, varbūt kaut kad". Bet te ugunskura galošās oglītes uzpūš ieraksts pārgājienu grupā - "Sveiciens! Kurš ir gājis Lielā lāča taku Somijā? Kas jāņem vērā, cik grūta ir taka...". Ar Lindu kopā ir iets vairākos @streelnieks.lv pārgājienos, Vārds pa vārda, un "varbūt kādreiz" jau iegūst konkrētu datumu. Ir sajūta, ka mums skatījums uz lietām varētu sakrist (tik pat dulli un spontāni, tajā pat laikā ikdienas rūdīti), kas būtu varen labi, ja kopā jāpavada ne viena vien diena pavisam ne "All Inclusive" apstākļos.

@kidshike

fb.com/kidshike

Nedaudz krēslo, taksometrs piestāj auto stāvvietā un izlaiž mūs pie augstiem vārtiem ar uzrakstu "Karhunkierros". Esam klāt. Vēl pirms 22 stundām tika kārtotas zeķes somās, ievalcētas pēdējās pusdienu paciņas ar kaltētiem dārzājiem, bet nu jau taksometra šoferis, kas angliski saprot diezgan nosacīti, smaidīdams, spiež fotoaparāta pogu - mūsu pirmais Lāču takas kilometrs var sākties.

  • Pirmā Karhunkierros diena
  • Ceļš: Rīga - Limbaži - Tallina - prāmis - Helsinki - Ruka (~1200km)
  • Taksometrs no Ruka uz Hautajärvi (125 eur, jo no Rukas izbraucam pēc 20:00, būtu zinājuši, tiktu cauri ar 90 eur)
  • Taka: plānots Hautajärvi Vasaoja laavu ~ 12,5km
  • Noteikti jāredz: Rupakivi klints "zobs" upes vidū

Vēl tikai jāsavelk mugursomu siksnas un starta klikšķis @suuntopulksteni.lv sarūpētajā Suunto 9, otrs klikšķis ielādējam maršrutu un zem zābakiem jau sāk šņirkstēt granīta šķembas, kas vēlīgi iezīmē samērā platu takas sākumu. Iepriekšējā nedēļā, pa naktīm zīmējot maršrutu un liekot atslēgas punktus, sākums šķita taku izraibināts, visas gan galu galā noved uz Lielo "Lāču taku", bet gribas noķert arī to pirmo tiltu, kas iekārts trosēs šūpojas pār Koutajoki upi (diezgan jocīgi rakstīt klāt vārdu upe, ja somiski joki jau ir upe), tā dēļ taku krustpunktos drošības pēc ieskatos maršrutā. Pirmais kilometrs pazūd nemanot, esam pie apmetnes kuru var sasniegt pat ar bērnu ratiem. Kāds vientuļais  gājējs te apstājies uz naktsmītni, sprakšķ ugunskurs, bet mums pēc plāna priekšā vēl 11km. Uz biksēm sāk pilēt ūdens, lietus? Nē, pirms mēneša pirktā Hoster ūdens sistēma pēc 90km lietošanas, saslapinot guļammaisu, paziņo ka viņa šajā pasākumā nepiedalīsies.

Kad krēsla pamazām iekārtojas uz guļu, sāk rasināt viegls lietus. Esam sasnieguši mežā pamesto VOLVO, kas it bieži manāms Instagram stāstos, bet manos Keypoints bija pavisam aizmirsies. Laikam tomēr esmu vairāk uz dabas varenību tendēts un #industrialheritage interesē tikai brīžos, ja tam uzduries nejauši. Taka no granīta šķembu klāta celiņa pamazām pārvēršas par meža sakņu un akmens slidenu muguru labirintu, kas brīžam izvijas svaigā izcirtumā, te atkal pazūd slapju skuju biezoknī. Lukturīšu gaismā retās, blāvās lietus lāses vairāk gan atgādina pirmo sniegu, kas vēl nenobriedis cenšas izaicināt naksnīgos gājējus. Tumsa un lietus, kas savelkas vienotā unisonā, ātri vien ievieš pirmās izmaiņas mūsu plānā - ja Perttumakoski nojume uz Savinajoki upes būs brīva, paliksim tajā. Nakts pārgājiens beidzas 23:00, esam nogājuši 7km. Tepat blakus ugunskura vietai, kurā jau sprakšķ takas uzturētāju sarūpētā malka, čalo upe. Starp akmens šķembām straujajā ūdenī lukturīša vārā gaisma uztausta dziļāku vietu, kurā var puslīdz iegremdēties. Lai gan esam vien desmit km no Polārā loka, ūdens liekas neparasti silts, smagās somas un neierastais solis sakņu mezglojumā pamatīgi sakarsējis mūsu muguras un prātus.

Ugunij sprakšķot, upes krāču rūkšana viegli ieaijā.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
  • Otrā Karhunkierros diena
  • Mošanās līdz ar sauli
  • Taka: pārplānots Perttumakoski laavuRistikallio laavu ~ 21km (kopā ar mazo papildu apendiksu)
  • Papildu: Kanjona Kronis (6km taka)
  • Noteikti jāredz: joprojām Rupakivi klints, Oulanka kanjons, Ristikallio klintis

Rīts atnāk miglā tīts. Pamosties viegli, bez modinātāja vien no laimes sajūtas, no saules staru, kas ieķērušies egļu biezoknī upes pretējā krastā, un miglas, kas acīm redzami rāpjas ārā no upes krācēm, rīta smūtija. Ļaušanās neplānotajam atmaksājas, šis noteikti ir skaistākais šīs vasaras rīts. Pārējā komanda vēl šņākuļo, uguns iekurta, bet jāiet sacirst malka, lai uzvārītu rīta tēju. Tā vien gribas izdarīt ko labu, draugu rīta kafija, neizlienot no guļammaisa, iedēsta prieka sajūtu vēl neuzvārīta.

Šorīt malkas bluķīši liekas mitrāki, nemaz negrib cirsties. Paņemu citu. Vienreiz, otrreiz, trešo, tad neveikls cirtiens un asas sāpes sastindzina roku, caur galvu izskrien doma, nav tik traki, bet cirvis nokrīt turpat blakus. Vēl salasu pāris skaliņus un pagales ugunskuram un dodos pie nojumes. Asinis nerimstas, jūtu, ka pats galā netikšu. Stāsts par lāci ar asiem nagiem tā arī paliek pusstāstīts, lai arī konceptuāli tīri labi iederas šajos mežos. Solvita samiegojusies īsti nesaprot ko gribu, bet nu jau arī Linda un Ēriks drudžaini saiņo vaļā savas aptieciņas, sauja pilna asiņu, kas pil rasainajā zālē. Lai arī donora pieredze ir gana gara, šoreiz laikam par daudz, saules izšķīdinātā migla pazūd kautkur reibonī, jāatguļas. Rīts vienā mirklī pārvērties un sajaucis visas spēles kārtis, cerams, ka ne visas nedēļas plānus. Pēc kartes izskatās, ka ir divas iespējas nonākt civilizācijas tuvumā - atpakaļ uz Hautajärvi informācijas centru vai 10km uz priekšu, kur arī kartē ir iezīmēts "i" burtiņš un liela auto stāvvieta. Brūce dezinficēta, nolīmēta ar savilcējiem, notīta ar binti - 7 vai 10km nav lielas atšķirības, neiesim tak atpakaļ, tātad uz priekšu.

Iepazīstamies ar ģimenīti, piecgadīgā Ilona, viņas mamma un vecmāmiņa, dodas pārgājienā bez noteikta galamērķa - viss atkarīgs kā mazais meitēns varēs iet. Viņu telti nakts tumsā neesam pamanījuši, bet otra telts uzcelta gandrīz uz celiņa pa kuru ienācām, tas nozīmē, ka viņi atnākuši vēl vēlāk par mums. Ilonas vecmāmiņa stāsta, ka vietējā televīzijā nu jau kādu nedēļu laika ziņu diktors sakot, "šī būs pēdējā vasaras diena", kopā pasmejam par šo precīzo prognozi un dodamies ceļā.

Rupakivi klints zobs sasniedzams vien, nokāpjot metrus 30 zemāk līdz upes līmenim, kāpnes šeit nav, tādēļ somas atstājam augšā un paši līkumojot pa stāvu taciņu labirintu kāpjam zemāk. Savainotā roka ievieš korektīvas, kāpiens nav tik ātrs un roka visu laiku jātur pacelta augšup, tomēr baltais pārsējs pamazām iekrāsojas brūngani sarkans. Jau kārtējo reizi pārliecināmies, ka ļauties nejaušībai ir tā vērts, ja nebūtu palikuši mūsu nojumē, naktī šo vietu palaistu garām. Klints tiešām ir iespaidīga, lai arī saules stari liedz to nofotografēt visā cēlumā, klātbūtnes sajūtu tik vai tā nav iespējams pārnest ekrānā, tādēļ, ja esi šajā pusē, apstājies, tas noteikti ir vērtīgāk par nospraustajiem kilometriem un laika limitiem. Pēc nepilna kilometra sasniedzam Vasaoja apmetnes vietu. Skaisti, pašā upes krastā, tomēr tā būtu jādala ar vēl pāris puišiem, kas tikko taisās uz prom iešanu, dzēš ugunskuru. Līdz stāvvietai vēl tikai 4km.

Informācijas punkts izrādās vienkārši plāksne ar karti un īpaši izceltu Oulanka kanjona taku. Lai nu kā šeit mēs sastopam izpalīdzīgus cilvēkus un varam veikt papildu brūces apstrādi ar mašīnās atrodamiem pārsiešanas materiāliem un roku dezinfekcijas līdzekli (C19 uz spirta bāzes veidotie aizsardzības līdzekļi izrādās gana noderīgi). Somu meitene sazvana ātro palīdzību, kas pēc ilgas skaidrošanas, kur mēs atrodamies, solās stundas laikā atbraukt. Stunda pārvēršas trijās, kuru laikā sastopam ģimeni no Latvijas, kas te ceļo ar velosipēdiem un auto jau ilgāku laiku un ir ceļā uz māju pusi, salasām kādu kilogramu sēņu, niekojamies ar brūklenēm un vēl otrreiz piezvanīt ātrajiem, kas sakās neko nezinām par izsaukumu. Kaut kur tālumā manāms arī ziemeļbriedis. Laisko zvilnēšanu saulītē beidzot pārtrauc zaļi krāsota Ambulances mašīna no kuras izkāpj divas smaidīgas dakterītes (bez maskām un Covid 19 pieminēšanas), esot braukušas ap 100km, pa ceļam vēl apmaldījušās. Kamēr aizpildu anketu par sevi, izcelsmes valsti un apdrošināšanas datus, viņas uzmanīgi cenšas noņemt jau piekaltušo bintes pikuci, tīra brūci un ik pa brīdim, kā neticot, pārprasa cikos notika negadījums. Par šūšanu runa neiet, bet tiek izsaukts taksis (izrādās, ka, ja taksi izsauc vietējie, tad tarifs ir mazāks nekā, ja to dara tūristi), kam jāaizved mani uz tuvāko (80km) medicīnas centru pie daktera.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros

Saule jau sliecas uz pēcpusdienas atpūtu, kad skatam paveras Oulanka kanjona iespaidīgie krasti. Junioram tas ir pārāk nervus kutinoši un "neapzinīgie" vecāki ik pa brīdim saņem brīdinošus uzsaucienus, "hei, neej tik tuvu!" Varenās klintis stiepjas kāda kilometra garumā un ir sasniedzamas arī neejot Kanjona Kroņa takas 6km, vienkārši nogriežoties no Karhunkierros gar Oulankajoki krastu un augšup pa straumi, ja to redzi. Akmeņi un saknes ir mūsu šodienas pavadoņi, labi, ka nelīst, tad šī sakņu puzle būtu arī slidena. Pie Taivalköngäs ceļu krustpunkta atkal satiekam mazo Ilonu, kas smaidīga rāpjas pakalniņā. Meklējam naktsmāju, bet šeit redzam vien ugunskura vietu, malkas šķūnīti un labierīcības, kā arī daudz, daudz cilvēku, kas piestājuši atpūsties un baudīt lielisko skatu, kas paveras lejup no kraujas malas uz Oulankajoki tiltiņiem. Mūsu mērķis ir nostāk no galvenās takas, tādēļ ir visnotaļ pamatota cerība, ka noskatītās naktsmājas būs brīvas. Lai gan noieto kilometru skaits nav tik liels, notikumu piesātinātā diena uzlikusi savu zīmogu, piestājam nepilnus 3km no mērķa, purva ezeriņa krastā. Puikkokämppä uz šo nakti tiek rotāta ar Latvijas karodziņu,

Jau puskrēslā ugunskurā tiek ceptas ceļā salasītās sēnes, esam vienīgie, kas tās lasa, vietējie sēnes uzlūko ar zināmu bijību. Lai gan vecmāmiņas sēnes ēdušas, mammas lasījušas izlases kārtībā, tad šodienas 30gadnieku paaudzei skolā iemācīts, ka sēnes ir bīstamas un tās labāk neaiztikt. Esam nogājuši 19km, laiks atpūtināt kājas. Labi, ja pārgājienā līdzi ir maiņas apavi. Vakarā izvilkt kājas no zābakiem un pēc iemērkšanas aukstā upes ūdenī sajust, kā asinis un nervu šķiedras uzgavilē ir neizsakāma bauda, pēc tās tavas pēdas būs pateicīgas par krokšiem un siltām vilnas zeķītēm. Šoreiz pelde izpaliek, purva ezeriņš nav īsti piemērots tam, lai tajā ērti iekāptu, izkāptu. Vēl jo vairāk, ja tam jāizmanto tikai viena roka.

  • Trešā Karhunkierros diena
  • Mošanās līdz ar sauli
  • Taka: pārplānots Puikkokämppä laavu – Jussinkämppä laavu ~ 33km (kopā ar klints apskates papildu loku)
  • Papildu:Ristikallio klintis (~ 6km)
  • Noteikti jāredz: joprojām Ristikallio klintis, Taivalköngäs krāces, Kiutaköngäs krāces, Oulankajoki stāvkrasts

Šī būs gara diena, tas bija skaidrs jau iepriekšējā vakarā, kad līdz ar tumsu (mājiņās nav elektrības, tādēļ, pirms dodies Somijas nekurienē, paņem līdzi kādu sveci, noderēs) laižamies miegā. Īsi pēc sešiem rītā, atstājuši somas mājiņā, caur rasojošu rītu dodamies pastaigā uz 3km attālajām Ristikallio klintīm. Mierīgas līkumotas meža takas ar ziemeļbriežu atstātām savas klātbūtnes atzīmēm drīz vien mūs atved līdz tiltiņam pār Maaninkajoki upi. Vakardienas ūdens krājumi iztērēti pilnībā, tādēļ te būs laba vieta kur uzpildīt līdzi paņemtās ūdens sistēmas un pudeles. Lietus lāses, kā cenšoties atgādināt par savu esamību spītīgajiem gājējiem, kļūst uzstājīgākas līdz pārvēršas pamatīgā lietavā. Dažus metrus tālāk šaurā upīte tiek iespiesta starp klints bluķiem un veido mazu ūdenskritumu, kas mutuļo un rūc, kā krātiņā notverts satrakojies zvērs. Vietējie gan teiktu krāces, bet mums līdzenumā dzīvojošajiem viss, kas ir augstāks par Abavas rumbu ir ūdenskritums. Taka aizvijas tālāk un tepat arī mājiņai, kura Suunto pulkstenī bija ierakstīta kā iepriekšējās nakts guļvieta.  Apmetne vienkārši izcila, augstu egļu ietverta, kā grāmatās par Zelta drudža laikiem Amerikā, pieeja ūdenim tīra un viegla, te varētu smuki izpeldēties, vienīgi naktsmītni nāktos dalīt ar vēl vienu gājēju, bet divi lieki km vakar likās nepieveicami tāli. Tepat arī sākas Ristikallio klintis. Kaila klints starp diviem ezeriņiem pamazām gar upes krastu stiepjas augšup līdz sadalās divās pusītēs, starp kurām, kaut kur metru 50 zemāk mierīgi plūst Aventojoki straume (skati upes 360 panorāmu te). Klints korē iespīd saule, tā vien izskatās ka atkal būs kārtējā "pēdējā vasaras diena".

Dabas varenības ielokā laiks skrien nemanot, mēģinām zvanīt draugiem uz nometnes vietu, lai arī viņi nāk šurp, ir tā vērts, bet mājiņa ir palikusi nekurienē, atliek vien steigties atpakaļ. Nometnē jau kūsā dzīvība, Linda ar Ēriku dodas ūdenskrituma pastaigā, bet mēs steidzam brokastīs. Šorīt brokastīs ugunskurā ceptas pankūkas, ievalcētais sviesta pikucis jautri čurkst uz pannas un mīkla jau nobriedusi. Pankūkas ar blakus mežiņā lasītām ogām sanāk tīri labas, vienīgi tām ir tā pati kaite, kas cepot mājās - nekad nav iespējams uzcept pilnu bļodiņu. Pankūkas tiek apēstas līdz ko tās tiek noņemtas no pannas un viņu vienmēr ir par maz, tādēļ papildu auzu putru ar rozīnēm un Rēzeknes kondensēto pienu ēdam jau, ejot ar mugursomām plecos, ceļā uz Taivalköngäs krācēm. Andrievs smej, "beidzot ejam atpakaļ uz mašīnu, pietiek!"

Nedaudz zemāk, zem tilta krāces laužas caur klinti ar tādu spēku, ka raftinga tīkotājiem šķērsu salai ierīkota speciālā pārceltuve, kur laivas pārvilkt pāri klints bluķiem, lai tikai nav jālaižas cauri mutuļojošam trakojošo debesu katlam. Īsajā posmā starp klintīm vairāki tiltiņi, kas ievieš zināmu romantikas pulsu šīs dienas ceļa sākumam. Tepat blakus arī divstāvu mājiņa 15 nakšņotājiem, bet ņemot vērā samērā lielo gājēju plūsmu, pieņemam, ka mūsu izvēle novirzīties no maršruta bija optimālāka. Oulankas upes loki veido krāšņās ainavas pamatelementu, bet pēc kāda mēneša septembra beigās, oktobrī te no upes stāvkrasta malas varētu būt labs skats pār senleju. Lai arī mežos dominē egles, gadās arī pa kādam lapu kokam, kas rudens salnu saulrietā patreiz zaļo bezgalību iekrāsotu ugunīgi zeltainās krāsās.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros

Skatoties pulksteņa mazajā ekrānā izskatās, ka šodien priekšā augsts kāpiens, nu tāds ap 100 metriem vienā cēlienā, kas uz iepriekš noietā fona ir kā milzu siena pret kartupeļu lauku Latgales augstienes pauguros. Mērogs gan visai nosacīts, jo tā arī neesmu atradis veidu, kā sadalīt visu garo maršrutu mazākos - dienas posmos, tādēļ īsti nav skaidrs, kurā brīdī tad tas kāpiens būs, tomēr iemesls "iepriecināt" komandu gan. Bet pagaidām taka vairāk līdzinās Siguldas masu publikas takām, plata līdzena, nobērta ar sīkām granīta šķembām, iešana viegla un raita, Linda pat iekarina zābakus mugursomas lencēs un tālāk iet pludmales sandalēs. Tepat satiekam arī melleņu melnu muti un smaidīgu Ilonu, arī viņas komanda, dodoties uz savu mērķi, turas sparīgi. pajokojam par kārtējo "pēdējo vasaras dienu" un mūsu ceļi atkal šķiras.

Pēc 15km gājiena esam sasnieguši Oulanka kempingu, kura veikalā Andrievs tiek pie sen pelnītā saldējuma, izvēle gan nav liela - saldējuma kastes dibenā vientuļi skumst sešas saldējuma paciņas. Neviens gan īsti "neuzrunā", cenas sākot no 2 eur. Lakrica. Somi gandrīz katrā saldumā mēģina ielikt šo melno antagonu, ja redzat noformējumā ko melnu, vai starp nepazīstamiem vārdiem pavīd kāds L, tad uzmanieties. Hei, te arī asfaltēts tilts, kas mūs atved uz vienīgo civilizācijas citadeli visā takas garumā - Oulanka Apmeklētāju centrs ar lielu stāvvietu, suvenīru veikaliņiem, restorānu un savu pieradināto ziemeļbriedi, kas laiskojas centra terases ēnā.

Esam sasnieguši Kiutaköngäs 13,7m augsto ūdenskrituma, krāču virkni, kas stiepjas 325m garumā, te būs laba vieta pusdienu pauzei. Pašu labāko vietu ar skatu uz straumes varenāko mutuli ieņēmis Hemingvejs. Pavecāks vīrs ar īsu sirmu bārdu iekārtojies zaļā makšķernieku krēslā ar atzveltni izstiepis kājas ūdenskrituma virzienā meditē. Tā vien liekas, ka blatus nolikts piezīmju bloks, kurā viņš ieskicē savu dzīves filozofiju, bet nē tur termoss ar karstu dzērienu, ko viņš filozofiski veroties ūdens sakultajās putās, ik pa brīdim iemalko. Mums atliek otra labākā vieta, pārkaram kājas pār klints malu un aizdedzinām gāzes degli, lai uzsildītu buljonu. Šeit 2012 gada ziemā sasniegts Somijas decembra zemākās temperatūras rekords -34,4 grādi, mums +23°C.

Diena, jau pusē, lai arī noieta lielākā šodienas maršruta daļa, priekšā vēl grūtākais posms. Taka joprojām plata un viegli ejama, tik vien, kā mugursomas un jau noieto kilometru svars liek pamazām sevi manīt. Hei, kas tad tas atpūtas paviljons ar galdiņiem un grilu, kurā iekārtojusies briežu ģimenīte, sirmi pelēkais buks, savu apaļo aci grozot, neuzticīgi, galvu iešķiebis seko mūsu foto klikšķiem. 

Kaut kur lejāk otrpus upes krasta ielokā klaudz cirvji un mūsu metrus 30 augstajā smilšu nogāzē atbalsojas laivotāju sarunas, kopš ūdenskrituma noieti vēl 8km. Izskatās, ka te varētu būt laba vieta nakšņošanai, lejā ir arī mājiņa, bet tas pagarinātu rītdienas gājienu par 7km, arī garās kāpšanas kalna vēl nav bijis. Taka pamazām virzas prom no upes ceļš paliek akmeņaināks, sākas kāpiens augšup, nav stāvi, bet nepārtraukts augšup, augšup līdz nogurums liek apstāties un piesēst. Blakus Kulmakkopuro strautam redzamas pagājušā gadsimta sākuma ne pārāk veiksmīgas mežisstrādes atliekas. Tolaik nozāģētos apaļkokus pludināja lejup pa Olankas upi uz Krieviju, šeit labu gabalu prom no pamata straumes tika nogāztas lielas meža platības ar cerību tos pludināt lejup pa Kulmakkopuro strauti līdz pat Oulankai. Tomēr strauts tā mazā ūdens daudzuma dēļ izrādījās nepiemērots baļķu pludināšanai un baļķi palika guļam mežā, līdz 1937 gadā tos nopirka zviedru kompānija, kas tos ar zirgiem izvilka no strauta un meža, tad sazāģēja dēļos un ar automašīnām izveda uz tuvējo ciemu, tad ar vilcienu uz Zviedriju. Pakļaujot sevi briesmām, izstrādes paliekas tika dedzinātas jūdzēm plašā teritorijā. Šeit izvietota tikai ugunskura vieta un mazmājiņa, bet norāde saka, ka pēc 3 un 5 km esot mājiņas. Mūs pārgājiena plānā atzīmēta mājiņa 5km attālumā pie ezera, kas gan liekas nereāli, jo navigācija saka, ka esam kalna virsotnē un zemāk šodien nekāpsim. Nogurums ir gana liels, tādēļ  cerība ieciklējas uz 3km solīto pajumti.

Pusceļš. Beidzot sasniegta ceļazīme ar 41/41 atzīmi, lai arī Andrievs visu laiku uzmundrinot gājis blakus, šeit ierodos pēdējais, piere norasojusi un deniņos pulsē doma par drīzu atpūtu. Pārējie piesēduši uz celma saknes jau pa gabalu priecīgi sauc, ka nu jau vairs nekas daudz nav palicis un paliks arvien mazāk ko iet.

Pamazām top skaidrs, ka ar tuvāko pajumti esam kļūdījušies vai arī tai ir bijusi kāda sānu taka, un arī ezers kalna virsotnē sāk likties pavisam reāla lieta. Takas lokus brīžam uzlabo laipas, kas ieklātas virs purvainām slīkšņām, un staigniem avotiņiem. Tepat jau ezers, vēl tikai viens loks pa laipām un esam jau Jussinkämppä, sāk rasināt drēgns lietus, kas nemaz nav patīkami pēc šīs garās dienas, arī mājiņās, kas šeit ir divas, īsti vietas mums visiem neatrodas. Latvijas sūnu izlutinātiem, mums nav viegli izvēlēties uz kurām saknēm vai akmeņiem sliet telti, bet atrodam brīvu ugunskura vietu (to te ir vairākas), kuras tuvumā tad arī apmetamies. Mums telts, Lindai šūpuļtīkls, bet Ēriks piemetas uz zemes zem Lindas, viņiem abiem viens jumtiņš, kas aizsargā no aukstajām lietus lāsēm.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros

Šovakar lutinām sevi ar lazanju. Jā, nepārklausījāties, mums līdzi ir pēdējā vakarā pirms izbraukšanas tapusi kaltēta lazanja un mūsu @kidshike komanda to ir pelnījusi, pieveikti 33,4 km. Arī vīna maisiņš noglabāts somā, bet to atstājam vēlākam, jo savainotai rokai joprojām piekabināts statuss - "kur dabūt normālu dezinfekcijas līdzekli". Nakts lietus diezgan pamatīgi bungā telts jumtu, bet nogurums ņem savu un drīz vien sapņos atkal ej pa to ļodzīgo tiltu pār Irbes upi, bet nez kādēļ tas iekārts Rupakivi klintī.

  • Ceturtā Karhunkierros diena
  • Cerams lietus beigsies
  • Taka: Jussinkämppä laavu - Siilastupa ~ 15km
  • Noteikti jāredz: Kalliosaari sala, Jyrävä ūdenskritums, Saaripuro ūdenskritums, Pähkänän klinšu skats

Rīts joprojām lietuslāsēs bungā pa telts jumtu, nemaz negribas līst ārā no iesildītā guļammaisa. Tomēr pabāžot degunu ārā no migas izrādās, ka piles krīt no salijušo koku zariem, bet pats lietus ir mitējies. Lai pārējiem mošanās process būtu vieglāks, steidzami jāsakur ugunskurs un turpat ezerā jāpasmeļ ūdens rīta tējai/kafijai/putrai, kas nu kuru spēj pamodināt. Šis mums ir ātrais rīts, tik vien kā nopurinām lietus lāses un salokam telti, ātrā auzu pārslu putra un jau esam ceļā. Šoreiz gribam ātri pieveikt savus padsmit kilometrus un kārtīgi baudīt brīvo laikus zem īsta jumta, mājiņā, kuras tuvumā esot kāds ūdenskritums.

Gar ezera malu, notraušot lietus lāses no egļu skujām, pamazām dodamies lejup. Varam vien priecāties, ka nelīst nakts lietus, jo kritums ir samērā stāvs kūdrains, sakņu un akmens glumo muguru izraibināts. Brīžam stāvumā juniors provocē uz vieglu noskrējienu nekā censties prātīgi apsvērt katru soli, lai tik vai tā nošļūktu uz dibena. Kas tad tas? Kaut kur mežā skan ūdenskrituma troksnis, nekādu norāžu nav, bet ūdens laušanās caur akmeņiem un kritumu no liela augstuma nevar sajaukt ar parastu strauta urdzēšanu. Ejam tāļāki, varbūt parādīsies kāda norāde, kaut gan oficiālajā Karhunkierros kartē nekas par ūdenskritumu šajā takas posma malā nav minēts. Nekā, troksnis paliek aiz muguras. Liekam nost somas un dodamies ekspedīcijā, meklēt mītisko Saaripuro ūdenskritumu. Caur slapjām zālēm, pāri kritušu koku stumbriem beidzot esam pie 20m augstas ūdenskrituma kaskādes. Maģiski skaisti, bet arī saprotami, kādēļ šurp neved oficiāla taka, ūdenskrituma apkārtne ir samērā mežonīga un skatu platformai te nebūtu vietas.

Atkal esam lejā pie Kitkajoki upes, atpūtas vieta ar Lapu mājiņu. Šis upes posms ir populārs mušiņmakšķernieku vidū, licence makšķerēšanai Somijā maksā 40 eur, bet Oulanka nacionālā parka teritorijā vēl jāpērk dienas licence, kas ir 14 eur vērta, kā arī jāievēro svara, skaita, garuma noteikumi, bet katrā atpūtas vietā un pie takām, kas ved upes virzienā ir izvietoti stendi ar QR kodu, kas palīdzēs atvērt noteikumu lapu internetā. Krastā izvilktas divas lielas piepūšamās laivas, bet pašus braucējus nekur nemana, nospriežam, ka aizgājuši ogot. Tomēr nē, tikai atgriežoties mājās uzzinu, ka turpat blakus Vennäänmutkan laavu ir bijusi norāde uz 1km garo Pähkänän tie, kas pēc 150 kāpņu pakāpieniem un 88 baļķēnu pievārēšanas novestu mūs populārākajā somu dabas fotogrāfu attēlu uzņemšanas vietā. Šeit esot izcila saullēkta fotografēšanas vieta, rudeņos miglā klātas egļu galotnes un upe ielejā. Protams, nekādas garantijas par foto izdošanos nav, jo laika apstākļi šeit ir ļoti mainīgi un neprognozējami.

Kitkajoki ļoti atgādina Latvijas upju krastus, taka brīžam lēzeni gluda, tad rāpšanās pāri koku saknēm vai iešana pa pašu krasta maliņu, kas brīžam pārkārusies ūdens straumei. Apkārt stāvas klintis ik līkumā paverot jaunu skatu, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Jau atkal augšup pa Pārdaugavas mazo ieliņu nekaltā bruģa prototipu, skatam paveras mazs, bet pasakains klinšu kanjons, kurā taka izvijas caur zaļu sūnu klātiem akmeņiem un jau dzeltēt sākušām bērzu lapiņām. Esam apdzinuši vācu puišus, kas divatā stumj trešo pāri augstākiem akmeņiem, mēģina ierādīt, kur labāk spert nākamo soli. Viņi mūs noķer brīdī, kad pārvelkam zeķes, arī viņi piesēž turpat sūnās atpūsties, jo trešais iepalicis strauta lejupkāpienā. Īsa saruna, promejot viņi vēl uzspēj uzsaukt,, ka tiksimies nākamajā pitstopā.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros

Esam nokāpuši uz populārā vienas dienas maršruta 12km garās Mazās Lāču takas. Te celiņš kļūst labiekārtots, tā malā vīd paviljona tipa atpūtas vieta ar grilu un vairākiem bāra tipa galdiņiem. Ik pa brīdim apsteidzam nesteidzīgus viendienīšus, satiekam ziemeļbriedi, kas dižājoties saviem ragiem nekautrējas pozēt fotomirkļiem. Nemanot esam uzkāpuši klintīs, kaut kur lejāk starp augstām klintīm krācēs šņāc Kitkajoki. Skati galvu reibinoši, tā vien gribas apstāties un kādu brīdi noliekt galvu dabas varenības priekšā. Tur lejāk upes vidū ieķērusies Kalliosaari sala, kas 10tūkstošus gadu ir spītīgi pretojusies ūdens un lietus straumēm, kas izskalojuši tai apkārt esošos krastus, aiznesot smiltis uz vien 20km attālo Paanajaarvi ezeru Krievijā.

Smidzina, bet esam jau atnākuši līdz ieplānotajai naktsmītnei kultūrvēsturiskajā Siilastupa mājiņā. To 1940 gadā Turpināšanās kara laikā karavīri uzcēla ģenerāļa Siilasvuo vajadzībām. Mājiņa ir stāvgrūdām pilna, bet šajā posmā ir dzīva kustība un lielākā daļa mājiņā esošo šeit vienkārši ietur pusdienas un apžāvē lietū samirkušās drēbes. Drīz vien esam palikuši vienīgie mājiņas iemītnieki un varam pār guļvietām izklāt žāvēšanai savu telti un hamoka nojumi. Pie durvīm vējā plīvo Latvijas karodziņš.

15km viegli padevušies un nu varam baudīt izcilo skatu uz Jyrävä ūdenskritumu, kas savas 20 tonnas ūdens sekundā (palu laikā 33 tonnas/s) gāž no deviņu metru augstuma otrpus upes līkuma. Šodien tas izklausīsies dīvaini, bet pagājušā gadsimta vidū enerģētikas uzņēmumi visā nopietnībā sāka interesēties par iespēju pakļaut Kuusamo krāces un uzrādīt tajās turbīnas, tomēr entuziastiem izdevās nosargāt Jyrävä un tuvējo Kiutaköngäs no hidroelektrostaciju naudas kaltuves.

Mājiņas terasē iekārtojies pārītis klasiskā somu pārgājiena plītiņā, kas aizņem pusi mugursomas, gatavo pastas un aromātiskas gaļas mērces maisījumu, ko uzlabo ar sarkanvīna šļuku. Izskatās interesanti un profesionāli, cerams, ka viņa meitene to novērtēs. Kad eju garām ar savu ievalcēto dehidrēto krāsaino dārzeņu paciņu, puisis noskatās ar neviltotu interesi, bet ziemeļnieka atturībā neko nejautā. Mums šodienas vēlajās pusdienās pastas graudiņi ar žāvētas gaļas gabaliņiem un kaltētu (karstā mērcē uzbriedinātu) dārzeņu garnējumu, jau atkal baudījums garša kārpiņām un prieks mugurai, rīt soma atkal vieglāka.

Pamazām istaba sāk pildīties, pievienojas meitenes, kas rīt grasās pabeigt pārgājienu (šaubāmies, jo sastapām viņas jau iepriekšējā nometnē un mūsu solis ir daudz raitāks, bet mēs neesam tik optimistiski), garām ar vieglu rokas sveicienu paliet mūsu vācu paziņas. Pievienojas puisis, vēl viens, tad divas divas sievietes, kuras padalās ar roku dezinfekcijas līdzekli, jau atkal varēšu patīrīt savu brūci, kuras marles apsēji arī šodien ir pamatīgi cietuši. Visbeidzot krēslai tuvojoties atnāk īsts meža vecis. Pirmais ko pamanu ir melns tīkliņa krekls, caur kuru vīd melni spalvota krūts un augsti ādas zābaki, kuros sabāztas raupja auduma bikses. Zodu no apkārtējiem slēpj bieza melna bārda, bet zem sāls strīpām rotātās, nobružātās ādas platmales spīd laimīgas acis, Viņš smagi uz trepēm nomet lielu brezenta mugursomu un paziņo, esmu nogājis 30km. Saku, ka mēs vakar nogājām 33, meža veča skatienā pavīd neliela cieņas atblāzma un piebilst, ka arī vakar esot ap 30 nogājis. Pasmaidu un saku, ka viņš ir maniaks, bušmens (tā mēs viņu savā starpā ātri nokristījam) pasmejas un jautā, vai mājiņā vēl ir vieta. Saspiedīsimies, atsmaidu. Vīrs ir runātīgs un drīz vien visu telpu pieducina viņa zemā un pārliecinošā balss, nu jau somu mēlē viņš tērzē ar meitenēm. Mēs ejam mazgāties.

Iepriekšējās dienas lietus nu nemaz nebija labs katalizators ūdens priekiem, tādēļ šodien, lai gan termometrs rāda vien 6°C, vēlme iegremdēties ūdenī ir neatturama. Kustība dienas takā ir rimusies, noskatām klusāku vietu pie ūdenskrituma un dodamies turp. Ūdens uz aukstā gausa fona  liekas pat silts, tomēr lielākās grūtības sagādā akmens šķembas upes dibenā un straume, kas pieņemas spēkā ik solī, ko sper tuvāk dziļumam. Te lieti noderētu krokši vai kas cits viegli žūstošs. Fonā dun ūdenskritums, bet no egļu biezajām skujām krasta klintīs caur tavu ādu iesūcas klusums, elpas garaiņi mulsina un tu sajūties kā Dzeimsa Ferimor Kūpera grāmatu varonis, kas aukstā ziemas naktī kailām kājām brien pār mūžameža upi, līdz viegli durstošā sajūtā asinis sāk strauji riņķot un paliek siltāk, spirgtums apņem visu ķermeni. Tu esi piedzimis no jauna.

Vakara aveņu tēja no tuvējā krūma lapām ar 80 kilometrus nestu pašceptas kūkas gabaliņu, skatoties krēslā slīgstošā ūdenskrituma bālumā svinīgi noslēdz šo dienu.

  • Piektā Karhunkierros diena
  • Kā ierasts ceļamies līdz ar sauli
  • Taka:  Siilastupa - Valtavaara ~ 19km
  • Mazs papildu loks (1km) uz Myllypuro vecajām dzirnavām
  • Noteikti jāredz: Myllypuro dzirnavas, Kumpuvaara un Konttainen kalnu kores skati

Nakts bijusi nemierīga, pirmajā stāvā guļošos uzmundrina skaļi krācieni, līdz mums otrajā līmenī šie trokšņi nenonāk, bet pietiek ar bušmeni, kas blaku grozoties, ik pa brīdim čaukstina savu skaļo piepūšamo matraci, Toties nemierīgais miegs nes savus augļus, izkūņojamies no saviem guļammaisiem pirmie un tiekam apbalvoti ar izciliem miglas skatiem. Visas upes ielejas egles, ietinušās miglas segā, un žibulētājs upes krastā rada mazliet sireālu ainavu, kas liekas izcelta no veselīga dzīves veida reklāmas bukleta. Kaut gan esam metrus 20 no viņa, pamanījis mūsu interesi makšķernieks paiet dziļāk miglā, var jau viņu saprast, šeit, ūdenskrituma tuvumā nav atļauts ķert zivis.

 Jyrävä ūdenskrituma klinšainās piltuves malās esam vēl kopā ar miglas vāliem, kas kā vāroša katla garaiņi acīm redzot ceļas augšup no dunošā ūdens mutuļa. Šodien priekšā interesants ceļa posms, kurā aizvien kāpsim kalnup. Raitā rīta solī gar Aallokkokoski krāces ieskaujošo klinšu malu ātri vien sasniedzam krāšņās krāces pie Myllypuro dzirnavām tepat arī trosēs iekarinātais tilts un skati, kas dažādos leņķos un saules gaismas spēlēs redzēti daudzos instagram foto stāstos. Dzirnavas uz Myllykoski krasta (skati 360° panorāmu) celtas pagājušā gadsimta 30tajos gados un darbojušās līdz 1949 gadam, patreiz tajās iekārtots divstāvīgs atpūtas namiņš ceļiniekiem, laba alternatīva, ja ūdenskrituma namiņš ir aizņemts.

Pamazām esam atnākuši tuvāk civilizācijai, te daudz vienas dienas pārgājienu takas, celiņi labāk iekārtoti, vietām notiek atjaunošanas darbi, reālā taka novirzās no iepriekš iezīmētā maršruta. Sajūta, ka atpūtas vietas atkal kļūst biezākas, tepat purva strauta malā Puurosuo dubultnojume, kurā uz mirkli apstāties. Te jau skaistā uz strauta malas izvietotā Porontimajoki apmetnes vieta ar divām mājiņām un atsevišķu nojumi virtuvei. Te arī pirmā vieta, kur iespējams uzlādēt savas viedierīces, jo jumtu rotā saules baterijas panelis, bet aiz ēkas jaudīgs akumulators uzkrāj enerģiju. Taka šķērso pāris lielos ceļus, vietām virzas pa meža darbos iebrauktām traktoru sliedēm, pamazām, bez liekas piepūles, laipojot starp purvāja cienīgām kūdras slīkšņām, kurās šodien ik pa brīdim pretim, pulksteņos skatoties, paskrien vietējie @StirnuBuka skrējēji, sākam kāpienu augšup pa Vattuvaara kalnu (google tulkotājs saka Sasodīto briesmu kalns :) ). Pēc mazās pusdienu pauze pie Kuikkalampi purva ezera, kur, ar uzmundrinošu saucienu turēt augstu Latvijas karogu, mūs jau sagaida iepriekš satikti puiši, turpinām dzērveņu un melleņu izraibināto kāpienu augšup uz Kumpuvaara kalna kori. Abās pusēs, līdz pat horizontam, kalnam paveras bezgalīgi skati, kuros mākoņu izraibinātā zaļumā ik pa brīdim ievīdas ezeru debess zilās acis. Kāpjot lejup no Kumpuvaara priekšā jau vīd varenā Konttainen klints siena, kas slejas virs koku galotnēm, kā tāda pēdējās vasaras dienas saulītē piesēduša milža mugura.

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros bēdrozis

Ejot pāri purviņam, kaut kur no debesīm atskan Lindas balss, "hei mēs jūs te gaidām". Tur augšā kādus 100m augstāk uz klints malas kāds mazs punktiņš, izskatās, ka māj ar roku. Kāpiens pamatīgs un nez vai koka kāpnes palīdz to pievārēt, jo solis kļūst vienveidīgs un slodzes vingrinājums jāatkārto teju 200 reizes, tomēr skats, kas paveras no Konttainen atsver sviedru lāses, kas slīd pār sakarsušo pieri. Kalna virsotni iespējams izstaigāt nelielā lokā, līdz piesēst uz pašas malas, kas ar slaiku klintsakmens kūkumu pazūd bezdibenī, kaut kur dziļumā atklājot vien čiekurotas egļu galotnes.

Jau pusdienas laikā esam nolēmuši atkāpties no sākotnējā plāna un palikt laavu nojumē, pusceļā līdz Valtavaara virsotnei, tagad līdz šodienas mērķim palicis vien kāds kilometrs. Vēl viens simtnieks, lai arī pastiprināts ar striķiem un vecām baļķu kāpnēm, mūs diezgan nokausē, tādēļ esam laimīgi ieraudzīt norādi uz noskatīto apmetnes vietu purvaina ezeriņa krastā. Laavu ir dziļa un pamatīga, ugunskura vieta tuvu ieejas mutei, kā piemērota naktsguļai ziemas apstākļos. Esam ieradušies gana laicīgi, tādēļ varam nesteidzīgi iekārtot guļvietas un iekurt ugunskuru. Pēc kāda brīža ierodas pārītis, ko apdzinām melleņu laukā, kur viņi uz kādu stundiņu bija aizķērušies. Somiem stāstām par sēņu lasīšanas tradīcijām Latvijā un manāmi ieintriģējam, viņiem skolā mācot sēnes labāk nelasīt, tā nu izaugusi paaudze, kas it kā gribētu, bet baidās, dažkārt vien atļaujas viennozīmīgas gailenes salasīt. Dodam pagaršot tikko sviestā ceptas apšu bekas, un nu jau viņi ir gatavi meklēt prāmja biļetes un pieteikties uz sēņošanas pārgājienu Latvijā. Ierodas arī mūsu atraktīvais bušmens, ātri novelk zābakus un, labsajūtā smaidot, iemērc kājas aukstajā purva ezerā. Viņš plānojis taku pabeigt šodien, bet vēl nezinot vai doties uz savu cabin Rukā, kur sieva jau kurinot saunu, vai pa tiešo uz krogu, lai iedzertu alus kausu. Aicina mūs pievienoties. Krēslai tuvojoties, manāmi nogurušas piestāj arī meitenes, kas šodien gribēja beigt pārgājienu, viņām priekšā vēl septiņi pakalni - diezin vai plāns izdosies.

Vakariņām pievienojas trīs bēdrožu komanda, kas kā ikdienišķas rutīnas dzīti aplido tuvējās laavas, lai apmaiņā pret pozēšanu uz plaukstas vai galda malas izlasītu no saujā sabērtiem našķiem saldenās rozīnes. Kā jau komandā ierasts viens ir drosmīgais līderis, kas nekautrīgi, ar mazajiem nadziņiem pieķēries pirkstam izlasa visas rozīnes, otrs nedaudz tramīgāks - paķer vienu un prom ir, trešais bēdrozis bailīgs un tuvāk pielido vien tad, kad "barotājs" ir pilnīgi viens un nekustīgs.

  • Sestā Karhunkierros diena
  • Rīts drīkst būt nesteidzīgs
  • Taka:  Suolampi - Ruka ~ 6km
  • Noteikti jāredz: Valtavaara vecā ugunsdzēsēju vērošanas mājiņa,Valtavaara kalna skats

Rīta modinātājs, vien zibinot savu balto ļipu, lēni pa akmeņaino taku aizslāj Rukas virzienā, tik vien redzu kā ragi pazūd krūmājā. Rīta gaiss ir spirgti drēgns, mākoņu sega debesīs liekas drīz vien izirs pa vīlēm, tik caurumainas tās malas, un atkal mūs priecēs kārtējā "pēdējā vasaras diena". Šodien mūsu ēdienkartē kalni un lejas, tādēļ rīta putra saņem visu pārpalikušo papildu lādiņu klāstu - rozīnes, rieksti un svaigas ogas. Mūsu rīta maltīti pārtrauc necerēts skats, otrpus ezeram brokastīs ieradies vesels ziemeļbriežu bars. Graciozi cilājot kājas purvainajā ezera krastā, tie ik pa brīdim plūc leknāku zāles kumšķi, apstājas palūkojas mūsu virzienā, bet, nesajutuši briesmas, turpina savu rīta rutīnu.

Atvadāmies no bēdrožiem, kas ieradušies atbrīvot mūs no pēdējām rozīnēm, dodamies ceļā Somas šodien pavisam vieglas, visi pārtikas krājumi pamazām izsīkuši, tādēļ solis sakās būt viegls, nu vismaz līdz pirmā kāpiena sākumam. Un te jau tas ir, stāvs kāpums ar saulē padilušām virvēm, kurās pieķerties, ja mugursomas svars pēkšņi sāk vilkt atpakaļ. Lai arī neesam augstu virs jūras līmeņa, Valtavaara kāpumā mežs ir palicis krietni retāks, bet kāpjot pašā kalnā iepriekš tik akurātā taka it kā izšķīst un katrs var izvēlēties sev piemērotāko kāpšanas leņķi. Ugunsdzēsēju būdiņā sastopam savus vakardienas sēņošanas valgos iepītos somu paziņas, kas izstāsta ka abas aktīvās meitenes pagalam nogurušas nakti palikušas tepat Lappu būdā - konusveida mājiņā. No kalna kores varam jau redzēt vienu no populārākajiem Somijas ziemas kūrortiem, tramplīni, virs tukšajām trasēm kursē pacēlāju vagoniņi. Laikam jau 6 dienas nedzītā bārda atstāj zināmu respektu vienas dienas gājējos un tie, noskatot mūsu lielās mugursomas, vēlīgi dod priekšroku. Jau pusskriešus kāpjam lejup pa ziemas taku, virzienā uz pilsētas kotedžām, kas vīd aiz eglēm ceļa malā. Bet nē, tās vēl nav beigas, patiesībā sākas šodienas grūtākais kāpiens augšup Hyppyrimäki tramplīna kalnā. Tas ir aptuveni kilometrs, kura laikā jāpārvar 100 nepārtraukta kāpuma metri gar slēpošanas nobrauciena trasēm. (ieskaties Valtavaara virtuālajā skatu tornī)

Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros
Karhunkierros

Linda ar Ēriku jau kaut kur priekšā, ik pa brīdim piestājam, līdz ieraugām pazīstamas mugursomas krāsas rāpjamies vēl vienā kalnā, kas gan īsti neatbilst takas oficiālajam virzienam, bet nospriežam, ka viņi izlēmuši pagarināt taku ar cerību sasniegt simtiņu (plānotais maršruts solīja vien 95km). Neko darīt, rāpjamies mēs ar vēl tos papildu 110 augstuma metrus līdz Rukas kalna virsotnei. Skats vienreizējs, troses pagriezienā, kad no tiem izlec kalnu riteņu piloti, čīkst pacēlāja krēsli, vējš nežēlīgi purina zibens novedēja mastu, bet kaut kur tur lejāk pilsēta un Linda ar Ēriku pie Karhunkierros takas noslēguma vārtiem - mēs esam kļūdījušies un sekojoši kalnu pastaigu cienītājiem. Tomēr šis bija labs punkts uz i.

Kopā esam nogājuši 102,8km, uzkāpuši par 2,14 kilometriem augšup, iztērējot ap 20000 kcal katrs.

  • Klasiskā Karhunkierros taka ir 82km gara, timēr mūs mērķis nebija vien takas kilometrri, bet arī dabas vērtības tai apkārt, tādēļ noieto soļu skaits pieauga;
  • Jaunākais komandas dalībnieks - Andrievs, 13 gadi;
  • Ruka - klasiska slēpošanas kūrorta pilsētiņa, ar bāriem un restorāniem, vasarā tukšām viesnīcām;
  • Taksis uz takas sākumu Hautajärvi informācijas centrā jānolīgst līdz 20:00, vēlāk tas būs par 30eur dārgāks. Šajā laikā autobuss kursē pāris reizes nedēļā un arī tad no rītiem, mums tas šoreiz nederēja.
  • Bezmaksas auto stāvvieta pašā pilsētas centrā (koordinātes: 66.169021, 29.138896), daļa tās atvēlēta autobusiem (kā liecina zīmes), bet tas droši vien ziemai, jo vasarā viss pilns ar vieglajiem un kemperiem;
  • Atpakaļceļš uz prāmi: 820km sadalām divos posmos, līdz krēslai, kad sākam meklēt kādu laavu, kur pārnakšņot. Nākamā rītā līdz Helsinkiem ar pieturām dažos veikaliņos ciemakukulim mājiniekiem, kur pusdienas laikā jau jābūt uz prāmja;
  • Dīzeļdegvielas cena Rukā 1,36 eur/litrā, Kuusamo (25km civilizācijas virzienā) 1,24 eur/litrā, cena tajā pat laikā Tallinā 0,94, Rīgā 1.07.
  • Karhunkierros virtuālie skatu torņi
  • Takas karte PDF
  • Vēl bildes skati @lindaoutdoors, @kidshiking
  • Paldies @suuntopulksteni.lv par precīzu maršruta noturēšanu

Do NOT follow this link or you will be banned from the site!